Tiesības ir cilvēku kopdzīves nepieciešama sastāvdaļa. Tās ir noteiktu noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra cilvēka patvaļu uz vispārēju brīvības likuma pamata. Bet tas nenozīmē, ka demokrātija ir visatļautība. Vārdi “Vienotība, taisnība un brīvība” daudzviet pasaulē apzīmē politisku pamtkonsensu par to, ka kopdzīvei cilvēku kopienā ir jābūt regulētai. No tā izriet, ka tiesību uzdevums ir regulēt sabiedriskās attiecības un nodrošināt sabiedrisko kārtību.
Ar tiesībām ir saistītas lielas cerības. Vienlaikus paplašinās valsts likumdošana visās dzīves svērās. Politiskajā dzīvē tiek pieprasīti aizvien jauni likumi vai jau spēkā esošo likumu uzlabojumi. Kad tajā pašā laikā atskan sūdzības par likumisko regulējumu plūdiem, to daudzumu un sarežģītību. Modernajās sabiedrībās šķiet attīstāmies taisni vai neremdināms izsalkums pēc tiesību normām. Acīmredzot tiesības apmierina noteiktās vajadzības un rada vēlmi pēc jaunām tiesībām.
Tur kur ir cerības ir arī vilšanās. Tas attiecināms arī uz tiesisku valsti. Ja kāds tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, un par to saņem sodu, tad apsūdzētais uzskata ka sods ir par bargu. Viņš jūtas vīlies un sarūgtināts, jo uzskata sevi par nevainīgu. Savukārt apsūdzētājs var justies gandarīts, jo pēc viņa domām noziedznieks saņems atbilstošu sodu. Te var paskatīties arī otru medaļas pusi. Šajā gadījumā var būt arī pretēji. Apsūdzētais var priecāties par iedoto sodu sakarā ar izdarīto noziegumu, kas ir neliels. Un šajā gadījumā apsūdzētājs jūtas vīlies valstī, par piešķirto mazo sodu noziedzniekam.…
