Teoloģiskā (gr. Teos - dievs) (dažos avotos – reliģiskā1) teorija aktīvi attīstījās viduslaikos un ir vecākā valsts un tiesību rašanas teorija . Mūsdienās līdzās citām teorijām tā ir izplatīta Eiropā un citos kontinentos, bet dažās islāma valstīs (Irāna, Saūda Arābija u.c.) tai ir oficiāls raksturs.
Par šīs teorijas aizsācējiem tiek uzskatīti: Aurēlijs Augustīns (Svētais) (354 – 430 m.ē.) - kristietības filozofs un teologs, Akvīnas Toms (1225 – 1274) – dominikāņu mūks, zinātnieks teologs, kura sacerējumi tajā laikā kļuva par baznīcas ideoloģijas enciklopēdiju (darbi „Par valdnieku valdīšanu”, „Teoloģijas summa” u.c.). 1879. gadā pēc Romas pāvesta Lauvas XII A.Toma mācība (tomisms) tika pasludināti kā labāka, kas atbilst katolicisma garam un mērķiem.
Mūsdienu nosacījumos teoloģisko teoriju attīstīja katoļu baznīcas ideologi – Ž. Maristēns; neotomisma pārstāvji – Ž. Dabens, J. Messners; Mersjē; islāma reliģijas ideologi u.c.
Teoloģiskās teorijas jēga pēc tās piekritēju viedokļa ir tā, ka valsts un tiesības radās pēc Dieva gribas – ir Dieva gribas produkts lai regulētu cilvēku uzvedību. Šīs teorijas piekritējs – A.Toms attīsta kristiešu valsts doktrīnu balstoties uz Aristoteļa darbu „Politika” (tāpēc arī pēc viņa „cilvēks – sabiedriskā un politiskā būtne”).
Valsts vara, tās institūcijas, arī tiesības (pēc šīs teorijas):
Mūžīgie
Nesatricināmie
Svētie
Tos rašanās (attīstība) nav atkarīga no cilvēka gribas, bet gan no reliģiskām organizācijām un tās darbiniekiem
Ir Dieva gribas izpausme uz Zemes
Pēc A.Toma uzskatiem visi likumi ir saistīti savā starpā ar subordināciju. Viņš izdalīja sekojošus likuma veidus:
Mūžīgais likums
Dabiskais likums
Cilvēcisks (pozitīvs) likums
Dievišķīgs likums
Teoloģiska teorija aicina
Pieņemt valsts varu, tiesības kā Dieva dotus (dažos avotos tiek pausts viedoklis, ka cilvēkam tiesības tiek dotas bez jebkāda starpnieka, valdnieka vai pravieša)2
Atzīt monarha varu (viduslaikos attīstītu) par svētu un no Dieva dotu (Roma pāvests – Dieva pārstāvis uz Zemes, monarhs – pāvesta pārstāvis un līdz ar to arī Dieva pārstāvis savās valstīs).
Pilnīgi un visur pakļauties varai – debesu (dieva, t. i. baznīcas) un zemes, kas ir debesu varas pārstāvniece uz zemes (t. i. monarhiem un valstij, tiesībām).
Pastāvošo ekonomiski sociālo un tiesību nevienlīdzību starp cilvēkiem arī skaidroja kā dieva gribu, ko vajadzēja pieņemt un tai nepretoties. Ja kāds neatbalstīja valsts varu, tas nozīmēja, ka viņš neatbalsta arī Dievu.3
Necensties pārkārtot Dieva radītu kārtību.…
