Tiesības uz īpašumu ir svarīgs cilvēka pamattiesību elements. Šo tiesību, gluži tāpat kā pārējo cilvēktiesību, ievērošanu, pirmkārt, nodrošina valsts. Tādējādi, neraugoties uz starptautiskajām cilvēktiesību garantijām, šīs cilvēktiesības ir jānostiprina valsts konstitūcijā – aktā ar augstāko juridisko spēku.
Pēdējo gadu laikā dažādu valstu konstitūciju saturs ir ievērojami mainījies. Šajā laikā līdz ar pārmaiņām valstu politiskajā un ekonomiskajā sistēmā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība indivīdu tiesībām un to konstitucionālajai aizsardzībai, tādējādi jaunizstrādātajās vai pārstrādātajās konstitūcijās tiek ietvertas virkne individuālo tiesību, kas aizsargā indivīdu finansiālās dzīves pusi un labklājību. Īpaši šāda iezīme vērojama to valstu konstitūcijās, kuras pēc 1989.gada ir pārdzīvojušas t.s. pārejas periodu no sociālisma pamatos balstītas ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Vairākos stratēģiski svarīgos reģionos pasaulē jautājumam par šādu ekonomisko tiesību ietveršanu vai neietveršanu konstitūcijā ir izteikti praktiskas politikas raksturs. Kā vienu no šādiem piemēriem jāmin Ķīna. Tikai šī gada pavasarī Ķīnas parlaments veica vēsturiskus grozījumus šīs komunistiskās valsts konstitūcijā, lai aizstāvētu tiesības uz privātīpašumu un nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību. Ķīnas konstitūcijā pirmoreiz kopš komunistu nākšanas pie varas ir iekļauts punkts, saskaņā ar kuru ,,pilsoņu likumīgi iegūtais privātīpašums ir neaizskarams” Šis lēmums ir kārtējais apliecinājums pārmaiņu procesam Ķīnā, kur kapitālisms pakāpeniski vājina komunistisko ideoloģiju.
Tajā pašā laikā, daudzas valstis, kuru ekonomika jau sen balstās uz tirgus principiem, līdz šim nav saskatījušas nepieciešamību pēc šādu tiesību iekļaušanas valsts konstitūcijā. Šai valstu kategorijai pieskaitāma Lielbritānija, Kanāda un Austrālija.
Kā mūsdienās spēkā esošās valstu konstitūcijas apzina un aizsargā indivīda īpašuma tiesības kā ekonomiskās un cilvēktiesības pamattiesību kontekstā? Šeit iezīmējas kvalifikācijas darba galvenais mērķis, proti, izvērtēt apstākli, ka Eiropas valstīs īpašuma tiesībām un to nostiprināšanai nacionālā līmenī – valsts konstitūcijā – tiek piešķirta pastiprināta un arvien pieaugoša nozīme.
Pētījuma mērķa īstenošanai autors pievērsies dažādu Eiropas valstu konstitūciju izvērtēšanai, galveno uzmanību koncentrējot uz to, vai un kā attiecīgajā konstitūcijā tiek apzināta šī īpašuma tiesība, kādi elementi raksturo šo tiesību, un kā valsts likumdošana īpašuma tiesību jomā saskan ar konstitūcijā izvirzītajiem pamatprincipiem un Eiropas tiesībām plašākā kontekstā.
Darba satura izklāstā autors iztirzā tiesības uz īpašumu un to aizsardzību cilvēktiesību kontekstā, minot arī to civiltiesisko nozīmi; raksturo īpašuma tiesību nostiprināšanas veidus lielāko Eiropas valstu konstitūcijās; norāda uz īpašuma tiesību ierobežojumu gadījumiem Latvijas un ārvalstu tiesu praksē, kā arī iezīmē paredzamās jaunās Eiropas Konstitūcijas lomu īpašuma tiesību nostiprināšanā. …
