1412. Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi.
Uz darījuma priekšmetu attiecas virkne prasību: noteiktība (1416.–1420.p.), iespējamība (1413., 1421.–1425., 1454.p.), apgrozība (1414.p.), neaizliegta darbība (1415.p.). Attiecībā uz līgumiem darījuma priekšmeta regulējums tiek turpināts CL 1542.–1547.pantā.
Civillikums maz pievēršas mācībai par tiesiskā darījuma priekšmetu, dažreiz neprecīzi lietojot terminoloģiju, dažreiz par priekšmetu saucot darbību, citreiz lietu, vai pat jaucot abus jēdzienus. Piemēram, 1416.pants noteic: “neatļauta vai nepieklājīga darbība [..] nevar būt par tiesiskā darījuma priekšmetu”, bet jau 1419.pants teikts: “kad saistības priekšmets ir neatvietojamas lietas”. Civiltiesību teorijā darbība ir vienīgi saistību tiesību priekšmets, taču 1412.panta definīcija nepamatoti attiecina to uz visiem darījumiem. Lietu tiesību nodošana arī ir atsevišķs darījums, taču panta definīcija tam pilnīgi neatbilst, jo nodošanas priekšmets vienmēr ir lietu tiesības (īpašuma tiesības, ķīlas tiesības, servitūts). Piemēram, īpašuma iegūšana ar piegūšanu (occupatio) ir juridiskā darbība, tātad tiesiskais darījums, taču tā priekšmets nav darbība.
Saistību tiesībās ir jānodala saistību priekšmets un darbības priekšmets. Jau romiešu tiesībās bija nostiprināts, ka saistību priekšmets ir– dot, darīt, atbildēt, vienmēr darbība un nekad lieta. Lieta var būt par darbības priekšmetu, bet nekad– par saistību priekšmetu. Attiecībā uz saistību priekšmetu veidiem pantā ir saglabājušās pēdas no romiešu tiesību sadalījuma dare/facere, t.i., lietu tiesību nodošana/citas darbības. Taču Civillikumā ar to netiek saistītas nekādas tiesiskas sekas. Visā likumā ar “darbību” ir jāsaprot gan pozitīvā, gan negatīvā gribas izpausme. Ja saistību priekšmets ietver darīšanu, tad tā tiek saukta par pozitīvu, ja atturēšanos no darbības– par negatīvu.
Tādējādi panta definīcija aptver daļu no civiltiesībās pazīstamajiem 1403.pantā aptvertajiem tiesiskajiem darījumiem. Nevar piekrist mūsdienu tiesību literatūrā piedāvātajiem risinājuma variantiem par darījuma priekšmetu saukt darbību, bet lietu apzīmēt ar vārdu “objekts”. Šāda pieeja ir attaisnojama saistību tiesību ietvaros, taču, ņemot vērā, ka saskaņā ar CL 6.pantu saistību tiesību vispārējie noteikumi ir piemērojami arī citās civiltiesību daļās, tāda sašaurinātā tiesisku darījumu priekšmeta definīcija nav pareiza.
1413. Par saistību tiesību priekšmetu var būt tikai kas iespējams; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Tomēr nav vajadzīgs, lai darījuma priekšmets jau pastāvētu tā taisīšanas laikā; darījums var attiekties arī uz nākamām lietām.…
