Tiesiskajai kultūrai ir liela nozīme musu sabiedrībiedrības garigajai attīstībai un valsts izaugsmei. Tapēc pēc iespējas dziļāk sabiedrībai vajag izprast un izkopt tiesisko kultūru.
Par cik musu valsts ir patstāvīga tikai 11 gadus, kas ir ļoti niecīgs periods, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kurām ir daudz lielāka pieredze šajā un arī citās jomās, mums ir vel daudz kas jāapgust un jāizjūt neatkarības un demokratijas augļa saldmi un rūgtumu.Un viena no svarīgākajām lietām, ko arī mūsu sabiedrība un valdība vēlas sakārtot ir likumdošana, lai tas izdotos nevainojami ir jāizkopj tiesiskā kultūra, kas ir likumdošanas svarīga sastāvdaļa.
Tāpēc, man šķiet, ka tiesiskā kultūra ir ļoti aktuāla tēma, par ko varētu runāt, it īpaši tāpēc, ka mēs tik sparīgi tiecamies uz Eiropas Savienību. Jo kam gan būsim vajadzīgi ar neizkoptu kultūras līmeni un pasīvu sabiedrību.
Cilšu sbiedrībā valdīja uzvedības noteikumi jeb tā saucamās sociālās normas. Tās bija paražu normas, vienkāršas tiesību normas, kuras regulēja darbu, medības, karadarbību, sadzīvi un attiecības ģimenē. Daudzas no paražu normām bija arī vienlaicīgi normas morālē, reliģijā, kas regulēja ceremoniju attiecības.
Uzvedības normu īpašības ciltī izpaudās tā, ka uzvedību normas pauda visas cilts locekļu intereses. Dzimtas locekļu starpā nebija noteiktu norobežojumu tiesībās un pienākumos. Uzvedības normu izpildi nodrošināja paradums ievērot iesakņojušos ieradumus, kā arī nepieciešamības gadījumā to nodrošināja dzimtas vai cilts uzskati.
Pārejas procesā no pirmatnējās uz valstisko, sabiedriskajā organizācijā parādās tiesības.
Par to liecina tiesību avoti:
1)Valstiski sankcionētās pirmatnējās paražas, pārveidotas par tiesību normām. Valsts aizsargājamām no pārkāpējiem.
2)Juridiskais precidents, kuram valsts piešķir juridiski obligātu spēku analoģiskām lietām.
3)Valsts izdotie normatīvie akti, kas satur tiesību normas.…