Secinājumi un priekšlikumi
Civillikuma dažos pantos galvenokārt uzmanība pievērsta lietām, un ir runāts par atvietojamām un neatvietojamām lietām, taču būtu nepieciešams piezīmēt, ka izvēles tiesības un citi noteikumi attiecas arī uz citiem darījuma priekšmetiem. Likums kļūst vieglāk izprotams tikai tad, ja paralēli aplūko Romiešu tiesības. Svarīgi, ka likums labiem tikumiem un arī reliģijai ir piešķīris juridiska kritērija svaru.
Likums sniedz diezgan šauru izskaidrojumu pantos. Liela nozīme ir kļūdaino pieņēmumu izcelsmes noskaidrošanai. Tāpat arī likums nesniedz tiešas atbildes uz visiem jautājumiem, tostarp kā rīkoties attiecībā uz darījumu, ja viena puse nojauš par to, ka otra nepareizi izprot situāciju, bet klusē. Grūtības tāpat rada kritēriju izvērtēšana par to, cik spēcīgiem ir jābūt draudiem, lai padošanos tiem varētu atzīt par darījuma apstrīdēšanas pamatu.
Civillikums pasludina ļoti plašu brīvību darījuma dalībniekiem darījuma formu izvēlē. Tāpat netiek doti arī nekādi ierobežojumi, diktējot un norādot kaut kādus paraugus, pie kuriem būtu jāpieturas noformējot aktus.
Toties skaidri un saprotami formulēti noteikumi par termiņu rēķināšanu un tiesību realizāciju termiņā.
Personas, kuras vēršas tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, visbiežāk ir arī šo pašu tiesisko attiecību dibinātājas, no kurām izriet aizskartās civilās tiesības vai likumīgās intereses. Tādēļ īpaša uzmanība jāvelta saistību dibināšanas vai rašanās kārtībai, veicot visus pasākumus, lai atbilstoši likuma noteikumiem nodrošinātos pret iespējamo tiesību aizskārumu, mantisko zaudējumu nodarīšanu. Turklāt jāņem vērā arī pierādīšanas iespēju nodrošināšana strīda gadījumā. Visumā tiesiska darījuma forma nav speciāla, bet ir tomēr gadījumi, kad šāda speciāla tiesiska darījuma forma ir nepieciešama vai vēlama pierādīšanas dēļ.
Viena no civilās tiesvedības īpatnībām ir tā, ka tiesiska darījuma dalībnieku procesuālo līdzekļu un paņēmienu izvēlē tiesa neiejaucas, bet lietu izskata, pamatojoties uz materiāliem, kas likumā noteiktajā kārtībā tai iesniegti. Tas uzliek pienākumu pienācīgi sagatavot lietu izskatīšanai tiesā, atbilstoši likuma noteikumiem precīzi formulējot prasījumus un nodrošinot pierādījumus faktiem, uz kuriem prasītājs pamato savus prasījumus.
Pēc autora domām, likums kalpo noteiktam mērķim (interešu aizsardzībai), un tiesnesim praktiskajā tiesību piemērošanas procesā šis mērķis ir jāīsteno. Kad tiesnesis piemēro konkrētas normas, tas nav tikai jēdzieniski loģisks process.
Likumos nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visas tādas darbības, kas ir pretrunā ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par godīgu rīcību, taisnīgumu, morāli. Lai nodrošinātos pret darījumiem, kas formāli nepārkāpj likuma priekšrakstus, bet pēc satura tomēr neatbilst morāles pamatprincipiem vai ir vērsti uz likuma apiešanu, daudzu valstu likumos ir ietverts noteikums par darījumu vērtēšanu pēc to atbilstības reliģijai un labiem tikumiem. Piemēram, Francijas civilkodeksa 6.pants nosauc par saistību vērtēšanas kritērijiem publiskās kārtības un morāles principus. Latvijas CL pirmais pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Ar to ir radīts pamats tikumības un labticības kritēriju pielietošanai tiesisku konfliktu risināšanā. Attiecībā uz darījumiem šis noteikums papildināts ar 1415. panta norādēm. Jautājums par morāles (tikumības) normu un reliģisku kritēriju lietošanu tiesībās ir izraisījis plašas diskusijas. Pamatoti ir uzsvērts, ka morāles normu piemērošana darījumu vērtēšanai var radīt lielu nenoteiktību. Morāles normas, kā zināms, nav kodificētas un dažādiem sabiedrības slāņiem par tām ir atšķirīgi uzskati. Tiesībās jau ir ietverts tas morāles normu minimums, kuras pārkāpt valsts neatļauj. Tāpēc atsaukšanās uz morāles vai reliģijas normām ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, tas ir, tad, ja var pārliecinoši konstatēt, ka darījuma priekšmets ir pretrunā nevis kādam samērā nebūtiskam postulātam, bet morāles pamatprincipiem. Šāds traktējums nepadara risinājumu daudz vieglāku, bet vismaz ļauj izslēgt tiesas patvaļu.
Ne katra amorāla darbība rada darījuma spēkā neesamību, bet gan tikai tāda, kas ir pretrunā ar plaši atzītiem, morāles pamatus veidojošiem principiem.
…
