Tiesiski darījumi ir raksturoti LR Civillikuma ceturtajā daļā Saistību tiesības. Civillikuma 1401.pantā ir definēts, ka saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.
Daudzos gadījumos saistības rodas slēdzot tiesisku darījumu. Tiesa gan, tās rodas tikai tiesiska darījuma rezultātā. Saistību tiesības var rasties gan no neatļautas darbības, gan arī pēc likuma (CL 1402.p). [1]
Darījums ir izplatītākais saistību tiesību rašanās pamats un arī mana darba uzdevums ir apskatīt tiesisku darījumu. Turpmāk tekstā rakstīšu tieši par to, kas raksturo tiesisku darījumu, kas ir tā dalībnieki, kā arī par to kādi ir tiesiska darījuma veidi.
Civillikuma 1403.pantā tiesisks darījums definēts kā atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai vai izbeigšanai. Balstoties uz žurnālā “Likums un Tiesības” publicēto rakstu “Tiesisks darījums”, kura autors ir E. Kalniņš, šī darījuma definīcija nav atzīstama par precīzu, jo pirmkārt, vārds “darbība” ir saprotams plašākā nozīmē, t.i. ar to apzīmē arī rīcību. Otrkārt, šajā definīcijā nav izcelts gribas izteikums kā tiesiska gadījuma pamatelements (sk. CL 1427.p). Turklāt juridiskajā literatūrā ir atzīts, ka tiesiska darījuma jēdzienam nebūt nav nepieciešams, lai darbība, kas vērsta uz tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu, būtu atļauta (piemēram, darījuma, kas noslēgts viltus vai spaidu ietekmē ir apstrīdams tiesisks darījums; kamēr šāds darījums nav apstrīdēts, tas ir spēkā). [2]
Atsaucoties uz Civillikuma komentāriem šeit var papildināt, ka Civiltiesību teorijā un praksē ir pazīstami arī prettiesiski darījumi, kas formāli ir vērsti uz tiesisku attiecību dibināšanu , grozīšanu vai izbeigšanu, bet nedod šo rezultātu darījuma satura vai formas trūkuma dēļ. Šādus darījumus sauc par spēkā neesošiem darījumiem.…
