Tiesu neatkarības principi

Tie­su ne­at­ka­rī­ba- tā ir ga­rants mū­su valsts de­mo­krā­ti­jai. Ne­at­ka­rī­bu bie­ži vien var sais­tīt ar brī­vī­bu. Je­sa­ja Ber­lins ir tei­cis, ka “pa­ras­ti par ma­ni var ap­gal­vot, ka es es­mu brīvs tik­tāl, cik­tāl cil­vē­ki vai cil­vē­ku ap­vie­nī­bas neie­jau­cas ma­nā dar­bī­bā. Po­li­tis­kā brī­vī­ba ša­jā no­zī­mē ir vien­kār­ši tas are­āls, ku­ra ie­tva­ros cil­vēks var rī­ko­ties, ci­tu ne­ka­vēts”1. Tas arī ir tie­su va­ras ne­at­ka­rī­bas pa­ma­tā- ne­trau­cē­ta dar­bī­ba. Kaut gan pas­tāv arī ne­ga­tī­vā pus­e: “cil­vē­ki lie­lā mē­rā ir sav­star­pē­ji at­ka­rī­gi, un ne­vie­na vi­ņu dar­bī­ba nav tik in­di­vi­du­āla, lai ne­kad un ne­kā­dā as­pek­tā ne­trau­cē­tu ci­tu ek­sis­ten­cei; da­žu brī­vī­bai ir jā­būt at­ka­rī­gai no ci­tiem uz­lik­tiem ie­ro­be­žo­ju­miem.”2 Šeit pa­rā­dās ne­at­ka­rī­bas kon­flik­tē­jo­šās pus­es. Tā ir kā mo­nē­ta – it kā viens ve­sels, to­mēr ļo­ti at­šķi­rīgs un pre­tru­nīgs. Ne­at­ka­rī­ba ne­var būt ne­kad pa­ti par se­vi, ir jā­būt kā­diem auk­stā­kiem spē­kiem, kas to spē­tu ga­ran­tēt. Mūs­die­nās šī va­ra ir sa­kon­cen­trē­ta valsts ro­kās. Valsts ga­ran­tē ne­at­ka­rī­bu, to­mēr tie­ši šīs ga­ran­ti­jas dar­bo­jas kā ap­spie­ša­nas lī­dzek­lis. To­mēr ne­drīkst aiz­mirst, ka “valsts ir va­ja­dzī­ga, lai sa­bied­rī­bā va­rē­tu uz­tu­rēt kār­tī­bu; tā ir cil­vē­ka per­so­nis­ko brī­vī­bu ga­ran­tē­tā­ja, vai­rā­ku­ma gri­bas pau­dē­ja un arī ma­zā­ku­ma tie­sī­bu aiz­stā­ve.”3 Iz­rie­tot no ie­priekš teik­tā ir jā­piek­rīt Ž.Ž.Ru­so teik­ta­jam: “Brī­vī­ba ir pa­klau­sī­ba li­ku­mam, ko mēs iz­do­dam pa­ši sev.” Lab­prā­tī­gi pie­ņe­mot valsts ga­ran­ti­jas, mēs au­to­mā­tis­ki arī pie­ņe­mam pret mums vēr­stos “ap­spie­ša­nas lī­dzek­ļus”, tā­de­jā­di pa­klau­sot li­ku­miem un starp­tau­tis­kiem lī­gu­miem.…