Tiesu vara un procesuālās tiesības

Latvijas Republika ir proklamēta 1918. gada 18. novembrī atbilstoši visiem galvenajiem starptautisko un konstitucionālo tiesību principiem, un kopš tā laika tās tiesībsubjektība de iure nav bijusi ne mirkli pārtraukta.
Vēsturiskais pamatojums. Latvijas neatkarību īpašā aktā proklamēja Latvijas Tautas Padome, kas nebija tautas ievēlēta. Tomēr 1920. gadā valstī notika Satversmes Sapulces vēlēšanas, un tautas aktīvā piedalīšanās tajās (apmēram 85% balsstiesīgo iedzīvotāju) ir uzskatāma jau par pilnīgu Latvijas valsts leģitimāciju.
1920. gadā tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, kurā tā bez ierunām uz visiem laikiem atzina Latvijas neatkarību un teritoriālo integritāti. 1921. gadā Parīzes miera konferences Augstākā Padome, kas pārstāvēja Rietumu lielvalstis, pieņēma lēmumu par Latvijas kā valsts atzīšanu de iure.
1922. gadā Satversmes Sapulce Latvijas tautas vārdā pieņēma Satversmi (konstitūciju), kas ir spēkā arī šodien. Satversmes ievada daļa noteica galvenās valsts starptautiskās tiesībsubjektības normas (neatkarība, tautas suverenitāte, teritorialitāte utt.).
Iespējams, ka tieši tiesību jomā jūtam visvairāk saistību ar pirmskara Latvijas Republiku. Par to liecina, piemēram 1922.gada satversmes darbības spēka atjaunošana un Latvija ir vienīgā starp visām Austrumieropas valstīm, kas atjaunojusi agrākās konstitūcijas darbību.
Staļins cilvēkus bija tā iebiedējis, ka tiek pat neuzdrīkstējās pieminēt viņu un kur nu vēl neklausīt. …