Tikumība ir sabiedrības vairākuma akceptēti, noteikti normu priekštati, kas ietver sevī rīcību, kā rīkoties pareizi konkrētās situācijās, rakstura īpašības un uzvedību, t.i. kā uzvesties noteiktā situācijā, lai tas būtu ētiski. Vēl to skaidro kā reliģijas, vēstures un kultūras apvienojumu, jo cilvēki tic dažādām lietām un atbalsta dažādas kultūras, kurās jau ir gadiem ilgas tradīcijas un pieņēmumi, kā jārīkojas, katra tauta jēdzienu izprot citādāk un atsaucas uz to citādāk. Tāpat tikumību skaidro, kā labumu sev, tautai un valstij- sabiedrībai, vienkāršāk izsakoties, cilvēka rīcība ietekmē sabiedrību kopumā (Burkhards, 1996).
Latvijā tikums ir sabiedrībā pieņemts gadu no gada pārņemts jaunajās paaudzēs, uz šīm normām paļaujas visa tauta. Tikums var katram asociēties citādi, bet mērķis ir viens un tas pats. Princips ir vienkāršs tikums sevī ietver pozitīvās īpašības, pretstats ir netikums, kas tiek izcelts kā negatīvās rakstura īpašības.
Tāpat arī daudzi ārsti un psihologi, tikumību uzskatu par sevis ietekmēšanu un ierobežošanu, tādu kā būri sev apkārt. Cilvēks ievērojot tikumus ierobežo sevi, tāpat arī savas vēlmes. Katru dienu ierobežojot savu uzvedību, darbus, privātās dzīves nianses- būt tikumīgam, tas savā ziņā ir darbs pret pašu sabiedrību, jo no tā atkarīgs cilvēka tēls sabiedrībā. Netikumus var sodīt arī likumu, tikumus var novērtēt ar atzinību un uzslavu no sabiedrības, kas var būt ģimene, reliģiskā piederība u.c.