Pilsētu atrašanās ģeogrāfija
Līdz ar sabiedrības agrarizāviju agrajos viduslaikos antīkās pilsētas bija pagrimušas un pilnībā zaudējušas savu ekonomisko nozīmi. Vairākās pilētās rezidēja vairs tikai bīskaps un viņa apkalpojošais personāls, bet pilsētas kā politiskā centra nozīme praktiski bija zudusi. Pilsētas vairs neizcēlās ar tām raksturīgo ‘pilsētas dzīvi’, bet vairāk atgādināja sen aizmirstas dzīves drupas. Tomēr reizē ar tirdzniecības uzplaukumu šīs antīgās pilsētas atdzima. Un ne tikai atdzima vecās pilsētas, bet tika dibinātas arī ļoti daudz jaunas pilsētas.
11.gs. strauji attīstoties lauksaimniecībai radās pārtikas pārpalikums, šāds pārpalikums iepriekšējos gados nebija bijis, un lai izdzīvotu gandrīz visiem iedzīvotājiem (izņemot augstmaņus un garīdzniekus) bija jānodarbojas ar zemkopību. Šāds pēkšņs pārpalikums ļāva vairākiem iedzīvotājiem nenodarboties ar zemkopību, bet mēģināt nopelnīt iztiku citā veidā. Vairāki cilvēki varēja specializēties kādā amatā, jo bija parādījušies līdzekļi viņu saražoto produkciju gan nopirkt, gan pārdot. Jau iepriekš bija pastāvējuši amatnieki, kas apkalpoja karali , bet tagad amatnieki varēja savu preci pārdot arī citiem iedzīvotājiem, jo viņiem bija parādījās iespēja preci nopirkt. Tirdzniecību nestimulēja vienīgi luksus preces, bet arī parastās ikdienas preces: darbarīki, trauki, ikdienas audumi u.c. Arī dažāda veida pārtiku varēja pārvadāt lai padarīti cilvēku diētu dažādotāku.
Tādejādi parādījās preču kustība. Tirgotāji tās veda no viena reģiona uz citu cerībā labi nopelnīt uz cenu atšķirībām. Tirgotājiem vajadzēja drošu un izdevīgu vietu kur savu preci pārdot, pārkraut un arī atpūsties. Vairākās vietās tirgotājiem vienkārši nebija citas iespējas kā apstāties, jo viņiem, piemēram, varēja nākties sastapties ar krācēm un tirgotājiem neatlika nekas cits, kā preces pārkraut. Un šajās vietās bija nepieciešama drošība, ko varēja sniegt pilsēta.
Galvenais priekšnoteikums pilsētas izveidei bija tirdzniecības ceļa tuvums. …
