Tirdzniecības un maiņas attīstība Hanzas savienībā

12.gadsimtā.attīstījās tirdzniecības ceļi, kas veda gar Ziemeļvācijas piekrasti un pa vācu upēm- īpaši Reinu un Elbu. Vienlaikus vācieši sāka virzīties tālā uz austrumiem, kolonizējot Polijas
zemes un atklājot jaunus tirgus. Pirmo plaukstošo tirdzniecības pilsētu vidū bija Hamburga pie Elbas un Lībeka pie Baltijas jūras.
1241. gadā abas pilsētas noslēdza savstarpējas palīdzības līgumu, kas kļūst par Hanzas savienības pirmsākumu.
Drīz pēc tam pievienojās arī citas pilsētas un ap 14 gadsimta vidū tā apvienoja apmēram 70 pilsētas no flāmu Briges līdz krievu Novgorodai.
Galvenie lēmumi – gan saimnieciskie, gan politiskie – tika pieņemti Hanzas pilsētu delegātu sanāksmes, kas notika ik gadu un tika dēvēti par Hanzas dienām.
14. – 15. gadsimtā pilsētas piedzīvoja strauju uzplaukumu, tajās koncentrējās agrāk nepieredzētas bagātības. Šī pārticība tika arī demonstrēta, ceļot varenus nocietinājumus ar bieziem mūriem un torņiem, pilsētas baznīcas, kas izmēru un krāšņumu ziņā verēja konkurēt ar bīskapu katedrālēm, kā arī iespaidīgus rātsnamus un pilsoņu namus. Pilsētu rīcībā bija līdzekļi, kas ļāva tām parūpēties ne tikai par pilsētnieku, bet arī par apkārtnes iedzīvotāju drošību un pat realizēt savu ārpolitiku. Lielākās un bagātākās pilsētas spēja atbrīvoties no senjora varas un iegūt pilnīgu ekonomisku un politisku patstāvību. Tas izdevās, no vienas puses, tālaika nacionālo valstu relatīvā vājuma, no otras, - pilsētu strauji augošā bagātības dēl.
Nekad Eiropas vēsturē pilsētas nav baudījušas tik lielu neatkarību un patstāvību kā vēlajos viduslaikos. Nākamo vēstures perioda – jauno laiku – monarhi likvidēja lielāko daļu pilsētnieku brīvību un privilēģiju, pārvēršot to iedzīvotājus no pilsoņiem par pavalstniekiem.…