19. gadsimta pēdējā gadu desmitā Eiropas literatūras un kultūras tendences Latviju skar bez pārāk lielas laika distances. Tikai ar nelielu nokavēšanos latviešu kultūrā ienāk reālisma sabiedriski orientēts pasaules skatījums, gandrīz vienlaicīgi rodas arī klasiskā romantisma un neoromantisma savdabīgs savijums, ienāk arī samērā eksperimentāli pielietots impresionisms, un līdz ar pilsētas nacionālā proletariāta dzimšanu rodas arī naturālistiski tendēta literatūra, kuras centrā saasināts vienkāršā cilvēka tēlojums, akcentējot viņa smagos dzīves apstākļus, pazemošanu, saimnieciskās grūtības. Vienlaikus ar šo gandrīz paralēlo Eiropas un Krievijas kultūrnovitāšu importu latviešu literatūrā sākas process, kura būtība ir atšķirīgu literāro metožu, pasaules un cilvēka koncepciju vienlaicīgums ne tikai dažādu rakstnieku daiļradē, bet bieži vien arī viena un tā paša autora darbos.
19. gadsimta 90. gadu un 20. gadsimta sākuma latviešu literatūra ir gan evolucionārs, kontinutīvs periods, gan arī radikāla lūzuma un galēju pārmaiņu posms, kurā patriarhāli didaktisko, nacionāldeklaratīvo un sentimentālo literatūras izpratni augstākā līmenī paceļ jaunās paaudzes rakstnieki – Aspazija, Rainis, R. Blaumanis, K. Skalbe un daudzi citi, bet savā referātā runāšu par četriem iepriekšnosauktajiem.
Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908) ir tā mūsu rakstniecības figūra, kas latviešu modernā reālisma prozu ne tikai rada, bet vienlaikus to arī paceļ Eiropas līmeņa psiholoģiskās noveles un stāsta augstumos. Blaumanis izveido arī latviešu reālistisko drāmu. Blaumanis ir pirmais latviešu prozists, kurš apzināti, argumentēti un konsekventi uzsver formas, kanonu jēgu un nozīmi augstvērtīga literāra darba radīšanā. Viņaprāt, tieši literārās tehnikas sīka pārzināšana un darbu slīpēšana, iedziļināšanās raksturu psiholoģijas niansēs un konfliktos ir mākslas darba vērtības galvenais priekšnoteikums. Saglabādams iepriekšējiem gadu desmitiem raksturīgo prozas telpu – zemniecisko sētu kā dominējošo fonu, Blaumanis tēlo konkrētu cilvēku konkrētā vēsturiskā laikā un vidē. Faktiski ar šādu literatūras izpratni Blaumanis veic ļoti būtisku uzdevumu, kuru realizējot tiek radīta robežšķirtne starp agrāko latviešu prozu un moderno stāstu – viņš atsvabina literāro darbu no autora moralizējošās klātbūtnes, ļaujot konkrētiem raksturiem un situācijām loģiski attīstīties līdz to neizbēgamajām konsekvencēm, pieņemot arī traģiskus atrisinājumus, ja tos loģiski nosaka indivīda un dzīves psiholoģiskās likumības.…
