60. gadu sākumā „turpinās prozas žanriskā dažādošanās (..) un nozīmīgu vietu prozā (..) ieņem apraksts un ar to saistītā dokumentalitāte, kas vienlaikus balstās realitātē un autoru vērojumā, subjektīvā notikumu uztverē.” (Briedis 2001, 69) 60. gadu vidū mainās prozas centrā izvirzītās problēmas un tematika, respektīvi, laikmeta vietā „prozisti uzmanību pievērš cilvēkam un viņa rīcības sekām laikmeta notikumos, mēģinot izvērtēt katra indivīda atbildību par paveikto un viņa lomu notikumu attīstībā”. (Briedis 2001, 67). 60. gadu beigās kļūst aktuāla kāda tendence, kas vēlāk iegūst arvien plašāku vērienu, respektīvi, „prozas formas kļūst īsākas, darbība – noslēgtāka un koncentrētāka. Saglabājot sižetisko ietilpību, autori cenšas veidot vēstījumu ar sarežģītāku struktūru (..) Jaunā meklējumi un interese par nosacītību visspilgtāk īstenojas īsajā romānā un (..) noveles žanrā ” (Briedis 2001, 79, 80). 70. gados šī tendence kļūst izvērstāka, autoriem „novēršoties no episkā vēstījuma linearitātes, variējot reālpsiholoģisko prozas tradīciju. …