Transpersonālais faktors

Dž. Hilmana antipātijās pret K. G. Junga neapziņas jē­dzienu dalās grupa autoru, kas sākuši veidot tādu „transpersonālo psiholoģiju”, kas būtu rados ar dzen un Tibetas budismu. Ik reizes, kad šajās aprindās uz­peld K. G. Junga vārds, psihologi norāda, ka viņa neap­ziņas modelis kā atsevišķa, iedzimtas ideācijas (ideācija - ideju veidošana, taisīšana) satu­roša sistēma nepalīdz izprast meditāciju. K. G. Junga modelis ir duāls tādā ziņā, ka tas padara jeb reificē (reificēt- lietiskot) dažādos cilvēka pieredzes aspektus par neapzinātiem saturiem (instinktiem, arhetipiem), tā turpinot koncipēt (koncipēt - izteikt jēdzienu valodā) kartēzisko prāta skatījumu kā noteiktu vietu or­ganisma iekšienē, kā kaut ko atšķirīgu un atdalītu no visām pasaules norisēm. „Neapziņa ir kļuvusi par vispārēju terminu, kas šķietami izskaidro visu to, kam cita iz­skaidrojuma nav, taču galu galā neizskaidro neko - tās nozīme paliek joprojām neskaidra.”
Nav noliedzams: K. C. Jungs meditāciju uzskatīja par vienpusīgu mēģinājumu bēgt no pasaules, izšķīdi­nāt ego, novedot pie miglainas vienības un bezlaicīguma pieredzes. K. G. Jungam meditācija bija sava veida kapitulācija kolektīvajai neapziņai - bīstama aizrauša­nās, kas pārāk viegli un ātri noraksta zaudējumos ego īpatsvaru. Bez-egoīgs mentāls stāvoklis var būt tikai ne­apzinīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vairs nav neviena, kas par to liecinātu. K. G. Jungs nespēja iedomāties tā­du apzinīgu mentālu stāvokli, kas nebūtu saistīts ar ego.…