Vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā bērns sāk sevi atklāt no jauna un novērtēt savas spējas. Bērns ir spējīgs ilgstoši īstenot organizētu rīcību, lai sasniegtu izvirzītu mērķi, viņam jau samērā attīstītas atbildības un pienākuma sajūtas. Viņš cenšas izskaidrot dabas parādības, atklāt likumsakarības, eksperimentēt un izmēģināt visu, kas paplašina redzesloku. Tas ir laiks, kad bērns kļūst pieaudzis, un viņu apkārtējie sāk dēvēt par pusaudzi.
Jā, bet tas nav viss, jo sākas hormonu vētras, autoritāšu maiņa, atbrīvošanās no aizbildniecības, uzraudzības, cīņa par vienlīdzību un pašapliecināšanās. Nekas netiek pieņemts tāpat vien, ka kāds to teicis, par visu tiek pieprasīts paskaidrojums.
Un nebūt vienmēr šis laiks tiek izdzīvots bez sarežģījumiem, jo reizēm apkārtējie ar pusaudzi nav vienisprātis.
Pusaudžu vecumu uztveru kā savdabīgu, interesantu un pagrūtu periodu personības dzīvē. Lūzuma vecums, pārejas vecums, pubernātes vecums - tik dažādi traktējumi šim periodam.
Pieaugušo un bērnu dzīves ir divas atšķirīgas pasaules ar saviem likumiem un bieži vien ļoti sarežģītiem. Savas problēmas parasti abas puses cenšas atrisināt izolējoties no otras. Nereti cilvēks apjūk, un no mazās problēmas izaug liela. Gan pieaugušiem, gan bērniem ir redzama vēlēšanās izvairīties no nepatīkamajiem pārdzīvojumiem. Reizēm šāda rīcība palīdz, bet reizēm viss sagriežas “kājām gaisā”, jo gaumes, intereses un uzskati nesakrīt. Daudzi konflikti slēpj sevī neapmierinātību, dusmas, aizvainojumu, agresiju, bailes. Šādu un citu iemeslu dēļ cilvēkos rodas trauksme – satraucošs signāls, kas brīdina par iekšēju vai ārēju bīstamību. Trauksme, kas nedod miera un noved pie dažāda veida sekām. …