Astoņdesmito gadu sākumā Padomju Savienības tautsaimniecību skāra dziļa ekonomiskā krīze. PSRS arvien vairāk atpalika no pasaules attīstītākajām valstīm. 1985. g. par PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs. Viņš izsludināja jaunu valdības kursu “pārkārtošanos”. “Pārkārtošanās” mērķis bija uzlabot Padomju Savienības attiecības ar Rietumvalstīm. Ar to palīdzību M. Gorbačovs gribēja apturēt tautsaimniecības lejupslīdi. Lai iegūtu ārvalstu labvēlību, komunistu valdība nedaudz atlaida vadības grožus un atļāva brīvāk izteikt savas domas. M. Gorbačovs bija iecerējis ierobežotu “pārkārtošanos” komunistiskās partijas stingrā kontrolē. PSRS vadītājs pat nepieļāva iespēju, ka varētu tikt mainīti pastāvošās iekārtas pamati un ka varētu izjukt Padomju Savienība.
Jaunās vēsmas Latviju sasniedza tikai 1986. g. un izpaudās kā lielas iedzīvotāju daļas protesti pret Daugavpils HES celtniecību. 1986. g. oktobrī žurnālists Dainis Īvāns un rakstnieks Artūrs Skips uzstājās pret Latvijas dabas un kultūras un vēstures pieminekļu izpostīšanu Daugavpils HES celtniecības gaitā. Desmitiem tūkstošu cilvēku rakstīja vēstules un vāca parakstus, pieprasot pārtraukt HES būvdarbus. Tajā pašā gadā izveidojās cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86, kuras dalībnieki pirmie atklāti izteicās pret padomju okupāciju Baltijā. Kaut arī varas iestādes izrādīja pretestību, “Helsinki-86” 1987. g. 14. jūnijā un 23. augustā organizēja atceres un protesta pasākumus Rīgā. 14. jūnijā viņi nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot 1941. g. izsūtīto piemiņu. Bet 23. augustā pie Brīvības pieminekļa notika mītiņš, nosodot Molotova - Ribentropa paktu. Daudzus mītiņa dalībniekus toreiz piekāva miliči un čekisti. Pret šo nelielo patriotu grupu varas iestādes vērsās ar plašu apmelošanas kampaņu presē, bet atsevišķus cilvēkus izraidīja no PSRS. Tā paša gada 18. novembrī Brīvības pieminekli aplenca miliču un kārtības sargu ķēdes, kas neļāva tautai tuvoties piemineklim. Todien daudzās citās Latvijas vietās uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, nolika ziedus un aizdedza svecītes piemiņas vietās.
1988. g. jūnijā notika Latvijas radošo savienību plēnums, kurā plaši izskanēja līdz tam vēl nedzirdēta padomju varas kritika, piemēram, Mavriks Vulfsons atklāti novērtēja 1939. un 1940. g. notikumus kā Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupāciju. No pazīstamu kultūras darbinieku runām tālāku skanējumu ieguva grupas “Helsinki-86” sludinātās idejas. Tajā pašā laikā izveidojās pirmā lielākā sabiedriskā organizācija – Vides aizsardzības klubs (VAK). VAK biedri cīnījās pret Latvijas dabas piesārņojumu, rīkoja kapu, vēstures un arhitektūras pieminekļu sakopšanas talkas, apzināja tautas pagātni, kā arī pieprasīja brīvību Latvijai. …
