Trimdas latviešu attieksme pret Padomju Latviju: sadarboties vai noliegt?

Nobeigums
Visu aukstā kara laiku latviešu trimda uzturēja spēkā Latvijas neatkarīgas valsts ideju un cīnījās par tās valstiskuma atjaunošanu. Iespējas to panākt trimdas sabiedrībai bija ierobežotas.
PSRS, tajā skaitā LPSR, varas struktūrām šie centieni ne tikai nebija pieņemami, bet tās centās trimdu apmelot un šķelt. Tā kā visus Latvijas iedzīvotāju kontaktus ar ārzemniekiem tā vai citādi kontrolēja VDK, brīva informācijas apmaiņa un ziņu iegūšana trimdā par patieso situāciju
Latvijā nebija iespējama. Līdz ar to trimdinieki nonāca grūtas izvēles priekšā: mēģināt uzturēt kontaktus ar Latviju vai tos noliegt.
• Var secināt, ka līdz 20. gs 50. gadu vidum trimdas latviešu kontakti ar Padomju Latviju
nebija iespējami, jo to ietekmēja dažādi faktori:
1) Lai arī trimdā valdīja cerība, ka Latviju vēl var atbrīvot Lielbritānijas vai Francijas spēki, 1947. g. iestājās jauns posms vēsturē – aukstais karš. ASV paziņoja, ka tā vērsīsies pret komunistiem visā pasaulē, kas bija arī aktuāli trimdas politikai. Tas lika latviešu trimdai noprast, ka atgriešanās dzimtenē attālināsies uz nenoteiktu laiku un tai jāsaglabā sava antikomunistiskā nostāja.
2) PSRS veiktā repatriācijas politika tūdaļ pēc Otrā pasaules kara beigām, uz kuru lielākā trimdas daļa skatījās ar lielām aizdomām un neuzticību, un ideja noslēdzās neveiksmīgi.
3) Latviešu trimda nebija viendabīga, jo trimdā bija devušies cilvēki ar atšķirīgu sociālo izcelsmi, rocību un politiskajām simpātijām. Liela trimdas daļa bija pārliecināta par latviešu vienīgo
izaugsmi Rietumu pasaulē un viņu uzdevumu turpināt latviešu kultūru, tradīcijas. Viņi uzskatīja, ka Padomju Latvijā dzīvojoši latvieši nespēs saglabāt latviešu paražas, tāpēc tika noliegti jebkādi
kontakti.
• Trimdas kontakti ar Padomju Latviju sāka veidoties kopš 20. gs 50. gadu vidus, jo:
1) Hruščova atkusnis „aukstā kara” laikā ietekmēja daudzus trimdas latviešus un pastiprināja viņu stingrās antikomunistiskās nostājas atmaigšanu pret PSRS.…