Tūrisma aktuālās problēmas, to risinājumi

Latvijas daba ir ļoti skaista un daudzveidīga. Nozīmīgu vietu šajā daudzveidībā ieņem ģeoloģiski veidojumi: klintis, ieži, alas, gravas, avoti, dižakmeņi un savdabīgas reljefa formas. Tie ļauj mums ieskatīties dabas apstākļos un notikumos, kas risinājušies vairākus tūkstošus un pat miljonus gadu atpakaļ. Lai saglabātu nozīmīgākos ģeoloģiskos objektus zinātniskiem pētījumiem un kā skaistas ainavas elementus, valsts ir rūpējusies par to aizsardzību. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tika likti pamati plašākam dabas aizsardzības darbam. Jau toreiz, cilvēkam paplašinot savu dzīves telpu: izcērtot mežu, pārveidojot upju gultnes un ierīkojot dzirnavu dīķus, norokot osus un paugurus, novācot un spridzinot akmeņus, tika skarta pirmatnējās dabas ainava. Valsts aizsargājamo dabas objektu izvēlē vienota kritēriju sistēma nepastāvēja. Tā, galvenokārt, balstījās uz dabas pieminekļu vizuālo pievilcību, popularitāti un unikalitāti (klintis, ieži, alas, ūdenskritumi, laukakmeņi). Šo populāro ainavu teritorijas, kurās koncentrējās dabas pieminekļi, bija ar stipri saposmotu reljefu un tādēļ tika nodēvētas par Šveicēm: Vidzemes Šveice - Gaujas gleznainā ieleja, Kurzemes Šveice - Abavas ielejas posms ap Sabili. Runājot par dabas aizsardzību, ir dati, ka 1928. gadā bija 54 aizsargājami objekti, taču, cik no tiem bija ģeoloģiski, nav precizēts. Turpmāk, 1936. gadā, aizsargājamo objektu skaits pieauga jau gandrīz divtik un sasniedza 112.
Dzīvojot piekrastē, izmantojot tās dabas bagātības, cilvēks jau izsenis ir apzinājies jūras krasta vērtību. Jau aptuveni pirms 160 gadiem tika pieņemts lēmums par īpašu piekrastes aizsardzību 320 m platā joslā. Arī turpmākajos gados, gan postot, gan aizsargājot, arvien ir atzīts piekrastes aizsardzības svarīgums, pieņemot dažādus lēmumus par piekrastes aizsardzību.…