Cēsu rajonā lielā skaitā ir gan dabas, gan arī antropogēnie tūrisma resursi. Tas ir bagāts ar daudziem kultūrvēsturiskiem objektiem. Krāšņa un daudzveidīga ir rajona ainava – no industriālās, modernu ēku un transporta maģistrāļu cauraustās Priekuļu, Liepas un Cēsu apkārtnes līdz balto lielceļu līkločiem un neskartas dabas stūrīšiem Nītaurē, Skujienē, Piebalgā. Cauri šeit tek likteņupe Gauja. Savukārt Piebalgā no Vidzemes augstienes kalniem saskatāms tik daudz ezeru, kā reti kur Latvijā. Cēsu rajonā gan dziļā, gan ne tik dziļā senatnē sakrājies tik daudz kā ievērojama, lai, to aplūkojot, gan latviešu, gan svešzemju ceļotājs izjustu vai visu Latvijas un tās tautas vēsturi. Vidzemes centrālās augstienes reljefs rajona robežās ir izteikti paugurains. Ainaviski vislabāk izceļas morēnas pauguri un to masīvi, platoveida pauguri un krēmu reljefs kopā ar upju ielejām un starppauguru.
Atbilstoši iepriekšējā daļā minētajai klasifikācijai tiks aplūkoti Cēsu rajona tūrisma resursi.
2.1. Dabas resursi
No dabas resursiem Cēsu rajonā tūrisma nolūkiem tiek izmantotas upes, ezeri, kalni, nacionālie parki, avoti, skaistas un neparastas ainavas un unikāli dabas objekti. Visi dabas resursi sakārtoti pēc nozīmīguma. Klasifikācijā tiek minēti arī termālie ūdeņi un minerālūdeņi, taču tādi Cēsu rajonā nav atrodami. Arī meži tiek minēti kā dabas resursi, bet netiks apskatīti, jo, kaut arī aizņem lielu daļu rajona teritorijas, tie netiek izmantoti kā tūrisma resursi.
2.1.1. Upes, ezeri
Liels Cēsu rajona lepnums ir Gauja, kura sākas Vidzemes augstienē, Elkas kalna pakājē. Senāk par upes iztekas vietu uzskatīja Alaukstu. Izteka no grīvas atrodas tikai 90 km attālumā, taču upes kopējais garums ir 460 kilometri. Augštecē upe ir izteikti līkumaina. Vietās, kur gultnē atsedzas dolomīts vai cietie smilšakmeņi, izveidojušās krāces. Lielākās no tām Cēsu rajonā ir Ķūķu krāces. Upes krasti pārsvarā ir stāvi, iežu atsegumi veido kraujas – Sarkanās klintis, Ērgļu klintis, Ķūķu klintis, Gūdu klintis u.c. Upes ūdensguvē liela nozīme ir pazemes ūdeņiem, tāpēc salīdzinājumā ar citām Latvijas lielākajām upēm Gaujā ir viszemākā ūdens temperatūra. Gauja uz jūru aiznes daudzu pieteku ūdeņus. Arī tās – Vaive, Amata, Skaļupe, Līgatne, Brasla – ir visai bagātas ar krāšņiem smilšakmens atsegumiem un alām. Domājot par ūdenstūristiem, upes krastā ierīkotas ūdenstūristu apmetnes. Katru gadu tūkstošiem ļaužu izbauda ceļošanas prieku Gaujā.
Uz Gaujas starp Līgatni un Lielstraupi darbojas vienīgā pārceltuve. Tā daudzus gadus palīdz gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem ceļot no viena krasta uz otru. Vidustecē Gauja plūst pa senleju, ko smilšakmenī izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi.
Rauna ir viena no visstraujākajām un lielākajām Gaujas pietekām. Tā pa lielākai daļai tek dziļā lejā. Pār Raunu apmēram 1 km augšpus tās ietekas Gaujā Rīgas – Valkas dzelzceļa līnijā uzbūvēts Raunas tilts, kas ir augstākā šāda veida būve Baltijas valstu dzelzceļos.
Amatas upe ir garākā upe, kas tek tikai pa Cēsu rajonu un ir viena no straujākajām Latvijas upēm ar ainaviski krāšņu senleju. Sava tecējuma lejasdaļā tā izskalojusi dziļu gultni – Amatas senleju, atsedzot līdz 45 m augstus smilšakmens un dolomīta krastus.
Pārgaujas lielākā upe Brasla, kuras garums ir 69 km, sākas Limbažu rajonā, izmet lokus pa Rozulu un pie Straupes sāk veidot stāvas kraujas, nelielas alas – populārākā no tām ir Adomaiša ala Buļu iezī. Sevišķi lejtecē upē ir bagāta ar skaistiem sārtā smilšakmens atsegumiem un retiem augiem. Pavasaros Braslas upi iecienījuši ūdenstūristi.
…
