1. Tūrisma statistikas mērīšanas pamatrādītāji
Tūrisma statistiks vākšana ir grūts un kompleks process. Dažās valstīs šim jautājumam pieiet ļoti nopietni, tiek veikti neskaitāmi mērījumi, un lai novērtētu potenciālās nejaušības šie mērījumi tiek veikti dažādos veidos. Šis variants ne tikai parāda novērtējuma rezultātu, šajā gadījumā tūristu skaitu, bet sniedz arī informāciju par datu precizitātes intervālu. Dažas valstis pēta datu vākšanas speciālistu rezultātus, tādā veidā pieļaujamo izmaksu robežās samazinot iespējamās nejaušības datos, jo tiek salīdzināti dažādu speciālistu ievāktie dati. Lai nu kā, tomēr visās valstīs netiek pievērsta vienāda nozīme un datu mērīšanas kritēriji tūrisma datu vākšanai un statistikas veidošanai. Tā piemēram ienākošā tūrisma pētīšanai ir augstāka prioritāte, jo tas sniedz papildinājumu valsts budžetā. Savukārt izejošo tūristu skaita novērtējums valstīs, kurās mērīšanas kritērijos tiek iekļauti apmešanās vietu rādītāji var būt neprecīzāki.
Valstu valdībām ir svarīgi savākt informāciju par tūrismu. Valdībām ir jāzina, ko tūrisms dod valsts ekonomikai ienākumu, nodarbinātības, maksājumu bilances un investīciju nozīmē. Skaitļiem ir jābūt pietiekami detalizētiem, lai zinātu, kā tūrisms ietekmē reģionu un visas valsts ekonomiku. Valdība vēlas izpētīt tendences laika gaitā, ne tikai tās, kas attiecas uz pašu valsti, bet arī salīdzinājumā ar citām konkurējošām valstīm. Valsts tūrisma biroji izmanto šo informāciju, lai paredzētu pieaugumu, plānotu tūrismu savos reģionos un arī kā palīgu savās reklāmas kampaņās. [1]
Informācijai jābūt gan kvantitatīvai, gan kvalitatīvai pēc savas būtības, t.i., ir jāsniedz dati ne tikai par tūristu skaitu, sastāvu, bet arī par to veidu un mērķiem.
Ieradušos apmeklētāju skaits;
Šā skaita sadalījums pa mēnešiem;
Valstis, no kurām ierodas tūristi, un šo tūristu skaits attiecībā pret kopējo skaitu;
Tūristu pieaugums no gada gadā;
Tūristu iztērētās naudas daudzums valstī kopumā un tās sadalījums izdevumos par apmešanās vietu, transportu, iepirkšanos, ēšanu utt.;
Ceļošanas veids, piem., kādu transporta līdzekli viņi izmanto, vai viņi ceļo neatkarīgi vai izmanto komplekso ceļojuma paketi;
Apmešanās vietas veids;
Apmeklējuma mērķi: brīvdienas, darījumi, draugu un radinieku apmeklējums utt.;
Demogrāfiskie rādītāji: vecums, grupa, sociālais slānis;
Sociopsihogrāfiskie rādītāji: personība, dzīves veids, intereses, nodarbošanās;
Tūristu vēlmes un viņu apmierinātība ar to, ko viņi ir guvuši.
Tā ir plaša informācija, un, ja vēl ņem vērā, ka tas pats ir jāuzzina par pašas valsts iedzīvotājiem, kas dodas uz ārzemēm, un iedzīvotājiem, kas pavada atvaļinājumu savā valstī. Ir svarīgi, lai valdība uzņemtos vākt informāciju un lai informācija tiktu savākta, pamatojoties uz pēc iespējas kopīgi noteiktiem raksturlielumiem, lai starp valstīm varētu tikt veikti pēc iespējas kopīgi noteiktiem raksturlielumiem, lai starp valstīm varētu tikt veikti pēc iespējas vairāk nozīmīgu salīdzinājumu.
Informācijas savākšana ļauj valstij uzzināt, kādas tendences attīstās laika gaitā, kādi ir attīstības modeļi, kā mainās gaume un izvēles priekšrocības. Šī informācija ļauj valdībai noteikt, kur būvēt ceļus un lidostas, kur plānot vietējo pašvaldību attīstību, kurās valstīs palielināt vai samazināt reklāmas izdevumus (kā arī, kā to pārveidot). No šīs informācijas iegūst arī privātais sektors, lemjot par investīcijām viesnīcās un citās tūrisma atrakcijās. Tūrisma industrijā strādājošiem ir arī jāsaprot, kāda ir brīvdienās došanās tendence. Viņiem ir jāzina to cilvēku skaits, kas izvēlas doties brīvdienas katru gadu, it īpaši uz ārzemēm, un kāds ir to cilvēkus skaits, kas izmanto vairāk nekā vienu atvaļinājumu gadā. Tāpat ir jāzina, kā rīcībā esošo līdzekļu pieaugums ietekmē vēlēšanos. Valsts sektora plānotājiem ir jāzina multiplikatora efekts, kuram ir nepieciešamas modernas pētniecības metodes, lai rezultāts būtu precīzs.
Visbiežāk lietotās tūrisma mērīšanas metodes var iedalīt divās kategorijās- starptautiskie pārskati un valstu pārskati. [1]
…
