Latvijas likumdošanā, runājot par šo sociālo grupu, tiek lietoti divi jēdzieni INVALĪDS un INVALIDITĀTE.
Invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte šajā likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā.
Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt.
Taču pētot pasaules pieredzi un citās valstīs pastāvošo terminoloģiju jāsecina, ka tur šis jēdziens netiek lietots vispār. Viens no iemesliem ir sekojošs - vārdam “invalid” sakne, tulkojot to no angļu valodas, norāda uz nederīgumu, taču Latvijā šis termins ir iesakņojies, bet pēdējā laikā ir sastopami daudz dažādi citi termini, piemēram:
1.Cilvēks ar invaliditāti termins, ko iesaka lietot apvienība „Apeirons“, jo sevī ietver visa veida invaliditātes grupas un norāda uz cilvēku un tikai pēc tam uz viņa invaliditāti;
2.Cilvēki ar īpašām vajadzībām, ko parasti lieto apzīmējot cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem;
3. Cilvēki ar speciālām vajadzībām, utt.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir izstrādājusi un publicējusi klasifikāciju, kas ir zinātniski pamatota un viegli pielietojama. PVO necenšas samazināt un noliegt invaliditātes esamību, nenoliedz ierobežojumus, ko tā rada, ietekmējot patstāvību un autonomiju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet paredz, ka sabiedrībai un tās institūcijām ir jāpilnveidojas, lai spētu reaģēt uz šo cilvēku vajadzībām, jo tās fokusējas uz sabiedrības aizkavējošo vidi (vidi, kas dara nespējīgu) un attieksmes barjerām, nevis akcentē cilvēku defektus vai nevarību. PVO uzsver cilvēktiesību un iespēju vienādošanu.…
