Tūristu vidū iecienīts bija sabiedriskais transports, taču zuda pieprasījums pēc gaisa transporta. Salīdzinot ar padomju laikiem, ievērojami tika samazināts autobusa reisu skaits un uz attālākiem pagastiem vai ciemiem nekursēja vairāk par 2 autobusiem dienā (labākajā gadījumā), kas radīja sarežģītu nokļūšanu uz darbu cilvēkiem, kas strādāja pilsētās (Barščauska 2012). Saskaņā ar intervijas dalībniekiem, nokļūšana ārpus pilsētām bez personīgā auto tolaik bija vel sarežģītāka kā šobrīd. Cenas par braukšanu autobusā bija zemas, kam par iemeslu bija zemās degvielas cenas, taču bija sūdzības attiecībā uz starppilsētu autobusu tehnisko stāvokli un kvalitāti. Populāra tolaik bija arī pārvietošanās par dzelzceļu, vilcieni kursēja diezgan bieži, bija arī vairāki maršruti, kas šobrīd vairs neeksistē. Populāri bija arī velosipēdi, kurus nereti izmantoja arī tūristi, pārsvarā gan īsos braucienos tepat Latvijas robežās, tiesa salīdzinot ar šodienu velosipēdi bija krietni primitīvāki. Pavasaros īpaši populāra kļuva pārvietošanās pa Latvijas upēm – Amatu, Gauju, Ogri, arī Daugavu Daugavas loku teritorijā, tiesa ūdenstūristu skaits salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem bija nedaudz samazinājies, jo daudzi laivotgribētāji to vienkārši vairs nevarēja atļauties finansiālu iemeslu dēļ (Barščausks 2012). Pārvietošanās ar kājām bija populāra svētceļnieku vidū, kuri Augustā ar kājām no dažādām Latvijas vietām devās uz Aglonā notiekošajiem Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem (Ceizare 2012). Kā jau ierasts, bija arī zināma sabiedrības daļa, kam patika pārvietoties un doties ceļojumos „stopējot” (Barščausks 2012).…