Ūdens resursi Latvijā

2. Virszemes ūdeņi
Iekšējie ūdeņi aizņem 2543 km2 jeb 4% no Latvijas teritorijas. Intensīva cilvēka darbība sateces baseinos ievērojami palielina biogēno vielu pieplūdumu Latvijas ezeros un upēs, stipri paātrinot dabisko eitrofikāciju. Ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija atzīta par prioritāru vides problēmu Latvijā.[1.]
2.1. Upes
Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu. Nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā veido pazemes un virszemes ūdeņu noteci. Mitrā klimata, relatīvu līdzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskā uzbūvēs ietekmē Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls, kuram raksturīgas nedaudzas lielas upes un liels skaits mazo upju.
Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā, bet Ziemeļkurzemes upes - Kurzemes ziemeļu un austrumu piekrastes baseinā.
Ziemeļkurzemē nav lielas upes, taču šeit ir izveidojusies savdabīga sīku upju mozaīka, kas ar savu ainavisko bagātību ir lieliska vieta brīvā laika pavadīšanai.
Ziemeļkurzemes upēm tāpat kā pārējām Latvijas upēm ir jaukta ūdens pieplūde: sniega kušanas, lietus un pazemes ūdeņu. Arī tām ir raksturīgi pavasara pali, kas saistīti ar sniega kušanas ūdeņiem. Vasarā un dažkārt arī ziemā mazūdens periodā upes saņem ūdeni galvenokārt no pazemes ūdeņiem. Ziemas sezonā upes parasti aizsalst, tomēr atšķirībā no citām Latvijas upēm šeit stabila ledus sega var arī neizveidoties vai arī veidoties vairākkārt, kas izraisa ziemas sezonā palus.
Latvijā ir 12,4 tūkstoši upju ar kopgarumu – 38 tūkstoši km. No tām 94% īsākas par 10 km. Upju tīkla vidējais blīvums 0,59 km/km2. Upju vidējā notece sastāda 35.2 km3/gadā (vietējā notece – 15,8 km3/gadā, bet tranzītnotece – 19,4 km3/gadā). Taču upju notece laikā sadalīta nevienmērīgi – pavasara palu notece dažkārt sastāda 45 – 55% no gada noteces.[1.]…