Iedziļinoties dažādos avotos par Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laiku kultivētajām idejām, jāatzīst, ka par vislielāko mītu var uzskatīt pašu Kārli Ulmani. Stāsti par viņa personību un viņa darbībām ir tādi paši mīti, kā sengrieķu mīti. Vienīgā atšķirība starp seno grieķu mītiem un stāstiem par Kārli Ulmani ir tā, ka sengrieķu mītus izdomājusi grieķu tauta, bet pasakas par Ulmaņa varoņdarbiem – pats Ulmanis, falsificējot savu biogrāfiju, stāstot visiem to, kā patiesībā nekad nav bijis.
Latvijā par Kārli Ulmani vienmēr ir stāstīts tas, ka viņš pēc 1905. gada revolūcijas devies trimdā uz ASV, jo par revolucionārām darbībām izpelnījies vajāšanu un politisku represiju draudus. Protams, pēc atgriešanās Latvijā 1913. gadā tas spodrināja viņa tēlu, jo patriotisms šai laikā sita augstu vilni. Tas taču latviešu vidū bija vairāk nekā ievērojami, ja esi cīnījies par latviešu brīvību. Revolucionāra darbība bija augsti teicama. Bet kā bija patiesībā? Vienīgais, ko Ulmanis šai laikā publiski bija darījis, - uzrakstījis vienu revolucionāru rakstu, par ko viņš patiešām bija uz neilgu laiku aizturēts, bet pēc tam – atbrīvots. Padzirdējis par iespēju doties uz ASV, viņš šo iespēju izmantoja, taču ne par savu naudu. Atkal, pateicoties savam oratora talantam, viņš saņēma aizdevumu. Tieši tik lielu, lai varētu iegādāties biļeti uz ASV, pasauli, kas konservatīvjai Eiropai demonstrē brīvības un demokrātijas paraugu. Šeit viņš vairāku gadu garumā tik tiešām varēja vērot Jaunās pasaules ļaudis, tādēļ, atgriežoties Latvijā, itin veiksmīgi spēja kopēt viņu izturēšanos un brīvo runas veidu, kas noslēgtajiem latviešiem likās apbrīnas vērts.
…
