1972.gadā Parīzē notika Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Ģenerālā konference. Šajā konferencē tika konstatēts, ka kultūras un dabas mantojumam arvien vairāk draud izzušana, ko izsauc ne tikai tradicionālie bojājumi, piemēram, stihiskas dabas katastrofas un nelaimes (ugunsgrēki, plūdi), militārie konflikti un to sekas, pašu cilvēku veikta postīšana jeb tā sauktais “sīkais” huligānisms (par sīkumu gan vēl varētu pastrīdēties!), bet arī straujie sociālās un ekonomiskās dzīves attīstības tempi (urbanizācija, globalizācija, unifikācija). Ņemot vērā, ka jebkuras kultūras vērtības bojāšanās un izzušana ir kaitīgs un nozīmīgs zaudējums visām tautām (mūsdienās kultūras mantojums pat tiek saistīts ar spēju novērst konfliktus sabiedrībā, kā arī kultūra tiek uzskatīta par nozīmīgu dzīves kvalitātes rādītāju), tika nolemts, ka visai starptautiskajai sabiedrībai kopīgi jāpiedalās šī mantojuma aizsardzībā, jo pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzība valstiskā līmenī bieži vien ir nepietiekama, sakarā ar to, ka tas prasa milzīgus finansu līdzekļus, kā arī lielus zinātniskos un tehniskos resursus. Pamatojoties uz iepriekšminētajiem novērojumiem, tika pieņemta UNESCO konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (Convention Concerning the Protection of the World Cultural and Natural Heritage). (Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, 2004)
Šajā konvencijā ar “kultūras mantojumu” tiek saprasts: pieminekļi (arhitektūra, skulptūras, glezniecības darbi), ansambļi (ēku grupas), ievērojamas vietas (cilvēka un dabas radītas, kam ir īpašā vērtība no vēstures, estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa). “Dabas mantojums” tiek saprasts kā dabas pieminekļi, ģeoloģiski vai fizioģeogrāfiski veidojumi un stingri noteiktas zonas, ievērojamas dabas vietas vai ierobežotas dabas teritorijas. (Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, 1.pants, 2004)…
