Maksātnespējas tiesības ir sens tiesību institūts, kas sevī ietver gan materiālās, gan procesuālās tiesību normas. Šo tiesību aizsākumi meklējami seno kultūru valstīs ar augstu saimniecisko un kredīta attiecību līmeni. Mūsdienās maksātnespējas tiesības ir izveidojušās par sarežģītu institūtu, kas sevī ietver gan sākotnējo šo tiesību saturu- konkursa tiesības, gan arī tiesību normas par mierizlīgumu un sanāciju. Maksātnespēja ir ar tiesas spriedumu konstatēts parādnieka stāvoklis, kurā tas nespēj nokārtot savu parādu saistības.1 Šobrīd Latvijā maksātnespējas tiesības pamatā reglamentē 1996.gada 12.septembra likums „Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, kas satur visai daudz procesuāla rakstura normu, 1995.gada 5.oktobra „Kredītiestāžu likums” un Civilprocesa likuma 446.nodaļa. Diemžēl jāsecina, ka minētie normatīvie akti attiecināmi tikai uz uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, bet fizisko un cita veida juridisko personu maksātnespēja netiek regulēta. Šāda situācija radījusi to, ka pastāv maksātnespējīgas fiziskas un juridiskas personas, kuru turpmākais statuss ir neskaidrs, jo šādas juridiskas personas nevar likvidēt, bet fiziskas personas nevar no jauna sākt darbību peļņas nolūkā, jo visi iegūtie līdzekļi aiziet parādu segšanai.
Šobrīd ir uzsākts darbs pie jauna likuma radīšanas, kas varētu novērst virkni problēmu. „Ir iespējams nodalīt trīs pamatvirzienus, kas pamato jauna likuma nepieciešamību.
Pirmais balstās uz pašreizējo tendenci Eiropā un daudzu citu valstu pieredzi—maksātnespējas procesam vairāk vai mazāk ir jābūt vērstam uz parādnieka sanāciju, uz mierizlīgumu, tātad uz to, lai parādnieks nenonāktu bankrota situācijā. Likums „Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” šādas prioritātes neparedz. Otrkārt, šis likums neaptver visu subjektu loku, kas varētu tikt atzīts par maksātnespējīgiem. Trešais motīvs ir saistīts ar pašlaik spēkā esošo likuma piemērošanas problēmām.”1…
