Uzrādīšanas atpazīšanai jēdziens un nozīme
Latvijā uzradīšanas atpazīšanai kārtību nosaka Kriminālprocesa kodeksa 165. - 167.panti, kā arī virkne citu Kriminālprocesa kodeksa pantu, kuru pilnīga apguve un pareiza izpratne ir galvenie priekšnosacījumi pareizai šīs izmeklēšanas darbības veikšanai.
Aplūkojamo izmeklēšanas darbību varētu definēt šādi: „Uzradīšana atpazīšanai ir izmeklēšanas darbība, kurā persona, pēc procesa virzītāja priekšlikuma aplūkojot vai noklausoties, pēta vairākus viendabīgus(līdzīgus) objektus, lai pēc atmiņā saglabātā tēla noteiktu(identificētu) viņu vidū to, kuru tā agrāk uztvērusi(redzējusi vai dzirdējusi) sakarā ar izmeklējamo notikumu.”
No šīs definīcijas izriet, ka uzrādīšanas laikā notiek identifikācija, un tāpēc, lai pareizi saprastu šo tematu, ir nepieciešams atkārtot arī identifikācijas teoriju.
Atbilstoši tās pamatnostādnēm identificējamais objekts šajā gadījumā ir uzrādāmais atpazīšanai, bet identificējošais – tēls tās personas atmiņā, kurai viņu uzrāda atpazīšanai. Ir nepieciešams atzīmēt, ka atpazīšanas subjekts var būt tikai persona, kura pati agrāk tieši uztvērusi atpazīšanas objektu. Uzrādīšanas atpazīšanai subjekti pēc procesuālā stāvokļa var būt gan liecinieks, gan cietušie, aizdomās turētie vai apsūdzētie.
Atpazīšanas objekti var būt dzīvi cilvēki, līķi, priekšmeti, dzīvnieki, telpas, apvidus rajoni, kā arī minēto objektu fotogrāfijas. Objektu fotogrāfijas izmanto gadījumos, kad personas uzrādīšana atpazīšanai nav iespējama. Tas pats attiecināms uz gadījumiem, kad nepieciešams nodrošināt atpazinēja personisko drošību. Atpazīšanu var izdarīt arī pēc videoierakstiem vai kinouzņēmumiem, kuros atpazīstamā persona tiek uzrādīta kopā ar citām personām (ne mazāk kā trīs), jebkurā secībā, kā arī pēc audioierakstiem, ja notiek atpazīšana pēc balss. „Kā vispārējs uzrādīšanas atpazīšanai noteikums ir tas, ka uzrādāmais objekts jāuzrāda kopā ar citiem pēc ārējām pazīmēm līdzīgiem objektiem.”
…