Uztura līgums kā nekustamā īpašuma atsavināšanas veids

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

Uztura līgums, ar visiem saviem nosacījumiem, vienozīmīgi ir vislabākais nekustamā īpašuma atsavināšanas veids, it sevišķi senioram, kam nav radinieku, kas būtu tiesīgs nekustamo īpašumu mantot, vai arī, gadījumā, ja seniors nevēlas, lai tieši mantotu kāds no radiniekiem.
Kā darbā tika noskaidrots, uztura līguma galvenais mērķis ir saņemt praktisku, ikdienā nepieciešamu palīdzību, par ko seniors pretī dod mantisko vērtību, kā, piemēram, savu piederošo nekustamo īpašumu.
Darba mērķis tika sasniegts, jo autore izpētija un aprakstīja uztura līguma jēdzienu, izzināja to dalībniekus, noskaidroja būtiskās un dabiskās līguma sastāvdaļas, kā arī tika apskatīts kā tiek sagatavots un noslēgts uztura līgums, kā arī tika izzinātas līguma pozitīvās un negatīvās iezīmes. Kā arī tika izpētīta tiesu prakse.
Sasniedzot darba mērķi autore nonāca pie galvenajiem sekojošiem secinājumiem:
1. Uztura līgums ir savdabīgs atsavinājuma līgums, kura rezultātā ne tikai mainās atsavināmās mantas īpašnieks, bet rodas arī ilgstoši pildāma uztura došanas saistība;
2. Uztura līguma noslēgšanā nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz līdzēja vecumu vai darba spējām, to var slēgt arī starp radiniekiem un turklāt likumā nav noteikts cik lielam ir jābūt minimālajam uztura apmēram.
3. Uztura devējam nododot nekustamo īpašumu, zemesgrāmatā obligāti ierakstāma uztura saņēmēja labā ķīlas tiesība uztura vērtībā, kā arī uztura līgumā svarīgi ietvert punktu, kas paredz, ka jaunais īpašnieks (uztura devējs) iegūto īpašumu nedrīkst nedz pārdot, nedz mainīt, nedz dāvināt vai ieķīlāt bez bijušā īpašnieka (uztura ņēmēja) piekrišanas.
…