Uztura zinātnei laika gaitā ir bijuši dažādi formulējumi. Dēvēta arī par dietoloģiju, tā dažubrīd bijusi mācība par pareizu uzturu un dzīvesveidu (izejot no grieķu vārdiem diaita – dzīves veids, uztura režīms + logos – mācība), bet dažubrīd dietoloģija attiecināta tikai uz slima cilvēka uzturu (vesela cilvēka uzturu pētī uztura higiēna) (4., 123.)
„Uztura zinātne, dietoloģija ir medicīnas nozare, kas pētī pareizu un mērķtiecīgu uzturu. Tā izstrādā ārstnieciskā uztura zinātniski teorētisko pamatu. Uztura zinātne ir cieši saistīta ar vitaminoloģiju, gastroenteroloģiju, endokrinoloģiju, nefroloģiju u.c. medicīnas nozarēm. Praktiski tā ir saistīta ar uztura higiēnu, pārtikas produktu tehnoloģiju un ārstniecisko kulināriju.” (2., 566.)
Izmantojot fizioloģijas un bioķīmijas metodes, dietoloģija nosaka cilvēka organisma stāvoklim atbilstošo uzturu, ar kuru var mainīt organisma reaktivitāti, lai nerastos orgānu un orgānu sistēmu funkcionāli traucējumi, un ņemot vērā objektīvus kritērijus (organismā konstatētās patoloģiskās novirzes vielmaiņā u.c. funkcijās, uzturlīdzekļu ķīmisko sastāvu), izveido tādu ārstniecisko uzturu (diētas terapiju), kas sekmē patoloģisko procesu likvidēšanos slimajā organismā. Dietoloģijas praktiskā nozare ir ārstnieciskā kulinārija, kas atbilstoši dažādām slimībām veic uzturlīdzekļu kulināro apstrādi.(4., 123.)
Cilvēki visās zemēs jau sirmā senatnē iemācījās izsecināt, kādā veidā dažādas ēdamas lietas ietekmē viņu veselību, kādas reakcijas organismā izraisa viens vai otrs produkts. Hipokrāts (4.gs.p.m.ē.) uzsvēra, ka uzturlīdzekļiem jābūt ārstniecības līdzekļiem. Par dietoterapijas tēvu tiek uzskatīts Romas ārsts Vitānijas Asklepiāds (128. – 56.g.p.m.ē.), kurš slimības ārstēja ar diētu un fizikālo terapiju, bet neatzina medikamentozo ārstēšanu. Viduslaikos šīs seno ārstu atziņas tika aizmirstas, līdz 17.gs. Anglijā, 18.gs. Francijā un 19.gs. visā Eiropā diēta atkal ieņēma savu vietu medicīnā. (5., 199.,200.) Par barības enerģētisko potenciālu pirmo reizi ieminējās Šveices ārsts M. Birhers-Benners. Bet izrādās, ka riši – Indijas zintnieki to zināja jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu un enerģiju, kas ir barībā, sauca par „odžasu”. Viņi produktus vērtēja pēc tā, vai tajos ir daudz vai maz odžasa.(3., 221.)
No senatnes nāk teiciens: „Mēs esam tas, ko mēs ēdam.” Izejot no šī principa, reliģisku, nacionālu un citu pārliecību rezultātā ir izveidojušās daudzas grupas ar atšķirīgiem uzskatiem par pareizu un pilnvērtīgu uzturu, kā, piemēram, veģetārieši, vegāni, naturopāti. Šā uztura virziena radītāji ir Džeimss un Pīters d"Adamo, pazīstami mediķi naturopāti Amerikā. Viņi uzskata: ja katrs cilvēks ēstu, ņemot vērā savu asinsgrupu, tad nebūtu problēmu ar lieko svaru, kā arī dažādu gremošanas traucējumu. Savu teoriju viņi pamato ar to, ka katra asinsgrupa sevī nes ģenētisko informāciju par mūsu senču ēdienkarti un nosaka mūsu barošanās un vielmaiņas īpatnības.(17.) Kā saka naturopāti: „Dievs mums devis uzturu, bet velns – kulināru.” (3., 293.)
Apmēram pirms 30 gadiem amerikāņu zinātnieki izstrādāja veselīga uztura piramīdu. Uztura piramīda dod vadlīnijas produktu ikdienas izvēlē.…
