Uzturlīdzekļu piedziņa bērnam Latvijā un ar to saistītā problemātika

Latvijas nacionālās tiesības neparedz visaptverošu uzturēšanas līdzekļu definīciju, taču pastāv vienota izpratne par atsevišķiem jautājumiem citu personu uzturēšanas jomā, piemēram, attiecībā uz uzturlīdzekļiem bērniem, proti, uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanas izdevumi, kurus nodrošināt bērnam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un kuru minimālo apmēru noteicis Ministru kabinets. Uzturlīdzekļu definīcija attiecībā uz uzturlīdzekļiem bērniem ir noteikta Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā.
Civillikumā visiem vecākiem ir noteikts pienākums aprūpēt un uzturēt savus bērnus. Tomēr dzīvē mēdz gadīties dažādi. Ja vecāku ceļi šķiras, nereti, par vienu no lielākajiem domstarpību iemesliem kļūst jautājums, kā māte un tēvs turpmāk īstenos kopīgu aizgādību, kas ietver ne tikai dāvanas un tikšanās brīvdienās un svētkos, bet arī iesaistīšanos bērna ikdienas finansiālajā aprūpē. Vienkāršiem vārdiem – tam vecākam, kurš ikdienā nedzīvo kopā ar bērnu, ir pienākums dot uzturlīdzekļus, par kuru apmēru vecākiem ir jāvienojas. Tātad, pirmkārt, vecākiem ir jārūpējas par bērnu, nodrošinot bērnam atbilstošu fizisko un garīgo attīstību līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt, un šīs pienākums īstenojams neatkarīgi no tā, vai bērns dzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai atsevišķi no vecākiem.
Civillikuma izpratnē uzturēt bērnu nozīmē nodrošināt viņu ar ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, kopt, izglītot un audzināt (nodrošināt garīgo un fizisko attīstību, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).…