3. Iekšējie ūdens ceļi Vācijā.
Dabīgajiem un mākslīgajiem iekšzemes ūdensceļiem ir liela loma Vācijas iekšzemes ūdens transporta sistēmā. Izmantojot iekšzemes ūdensceļus ir iespējams nogādāt kravas no Atlantijas okeāna līdz pat Krievijai un Ukrainai.
Starp Vācijas upēm nozīmīgākā loma ir Reinai un Elbai, kas ir nozīmīgākās saiknes starp lieliem ekonomiskiem centriem.
Pēc kanālu izbūvēšanas XIX gs., Reina ir kļuvusi par nozīmīgāko Eiropas ūdensceļu, pa kuru arī mūsdienās kravas kuģu un baržu plūsma ir nepārtraukta.
Liela loma kuģošanai ir Vidusvācijas kanālam (Mittelland Kanal), kurš izvietots Ziemeļvācijas Zemienē. Tas savieno gandrīz visas uz ziemeļiem plūstošas upes.
Ķīles kanāls ( Nord – Ostsee - Kanal ), kas tik uzbūvēts XIX gs. arī ir nozīmīgs ūdens ceļš, kas savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru.
1992. gadā tika pabeigta Mainas – Donavas – Kanāls. Šis kanāls ir nozīmīgs apvienotajā Eiropā ar to, ka ar šā kanāla palīdzību ir iespējams ir no Ziemeļjūras ( Reinas iztekas ) nokļūt līdz Donavas iztekai Melnajā jūrā. 3500 km garais ūdensceļš savieno Austrumeiropas un Rietumeiropas valstis.
Vēl ir Dortmundes – Emsas, Oderas – Šprē, Oderas – Hāfeles, Elbas – Hāfeles kanāli un citi mazākas nozīmes kanāli.
Vācijas iekšējie ūdensceļi pārsvarā iet pa upēm, bet ir arī kuģojami ezeri un speciāli izrakti kanāli ar speciālām slūžu sistēmām.
Kopējais Vācijas ūdensceļu garums ir 7467 km. Šie ūdensceļi savieno 17 ostas. Lielākās ostas – Berlīne, Bonna, Brēmene, Brēmenhāfene, Ķelne, Drēzdene, Duisburga, Emdene, Hamburga, Karlsrūe, Ķīle, Lībeka, Magdeburga, Manheima, Rostoka un Štutgertate.
…
