Romāns risinās sākot ar Padomju varas ienākšanu Latvijā 1919.gada 3. janvārī, kur Roberts ir nozīmīgākais varonis, ar ko grāmata lasītāju iepazīstina. Tiek detalizēti un skaidri pasniegts tas, kā dzīvoja vienkāršie ļaudis Latvijas Sociālistiskajā Padomju Republikā, kā arī tas ko vēlas sasniegt proletariāti. Nadīna bija izcils proletariātisma piemērs, viņa slavināja strādnieku šķiru un necieta buržuāzijas pārstāvjus. Grāmata arī iet cauri “Sarkanā terora” periodam, kad tos, kas pretojās proletariātismam sodīja ar nāvi un “Baltā terora” periodam, kad Niedra valdības vācieši sodīja ar nāvi boļševikus vai tos, kuri vienkārši pēc tiem izskatījās. Tika veidoti arī revolucionārie tribunāli un romānā notikušais roberta un Artūra Veckalniņa uzbrukums Cēsu cietumam ir slavenākais tribunāls, kas patiesībā ir balstīts uz patiesiem notikumiem. LSPR cīnījās ar buržuāzijas pārstāvjiem veicot represijas, likvidējot īpašumus un liekot strādāt sabiedriskajos darbos. Pieauga iedzīvotāju neapmierinātība, arī proletariātu starpā un 1919.gada 22. maijā dzelzdivīzija un landesvērs ieņēma Rīgu. Sarkanā armija zaudēja Rīgu un atkāpās uz Latgali. Priedītis, Jakubovs un Pušķelis parbēga pie vāciešiem un tāpat arī daudzi citi. 1919.g. 16. aprīlī tika izmēģināts bruņots apvērsums Liepājā pret Pagaidu valdību, kas saasināja attiecības starp latviešiem un vāciešiem. Vācu bruņotās vienības neatzina Ulmaņa vadīto valdību un Andrievs Niedra uzsāka savu samierināšanās valdību paralēli Ulmaņa Pagaidu valdībai un Niedra pārvaldīja Latviju ar mērķi cīņā pret lielniekiem. Vācijai bija savas intereses Baltijā, tā vēlējās izveidot Baltijas valsti, bet Vidzemē atradās Igauņi, kurus vācieši pasludināja par ienaidniekiem, iebrucējiem un boļševikiem un sāka uzbrukumu tiem. Vāciešiem neizdevās iegūt kontroli pār Latviju, tos apturēja 1919. gada jūnija Cēsu kaujas un 3. jūlija Strazdumuižas pamiers. Latvieši un baltvācieši turpināja politiski cīnīties par vadošo lomu Latvijā vēl 20 gadus līdz Otrajam pasaules karam. Antantes pārstāvji darbojās Strazdumuižas pamiera noslēgšanā un ASV parūpējās par pārtikas sniegšanu Baltijas iedzīvotājiem. Vudro Vilsona 14 punkti paredzēja to, ka Krievijas impērijas tautām netiek paredzētas pašnoteikšanās tiesības, bet Antante palīdzeja Baltijai, jo, galvenokārt, tā vēlējās vājināt Vācijas pozīciju Baltijā un cīnīties pret boļševikiem. …
