Valdījums kā faktiskā vara pār lietu ir nepieciešams priekšnoteikums gan īpašuma tiesību iegūšanai, gan arī rokas ķīlas tiesību nodibināšanai un reāllīguma noslēgšanai .
Terminam “valdījums” ir divas nozīmes: valdījums kā īpašuma tiesības sastāvdaļa (tiesiskā vara) un valdījums kā valdītāja un lietas faktiskās attiecības, t.i., tiesisks fakts, ko reglamentē Civillikuma nodaļa (faktiskā vara). Valdījums kā vara atšķiras no valdījuma kā tiesības. Valdījums pēc savas būtības ir faktiskas varas institūts un pastāv paralēli īpašumam kā tiesiskas varas institūtam. No valdījuma izriet divas būtiskas tiesības: tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību vai atņemta valdījuma atjaunošanu un tiesība pie noteiktiem apstākļiem iegūt valdījumā esošo lietu īpašumā .
Valdījuma institūts radies jau ķēniņu laikmetā, kad no kopīgās visiem piederošās zemes – ager publicus – Romas pilsoņiem piešķīra pagaidu lietošanā zemes gabalus, un viņi tur apmetās uz dzīvi. No tā arī valdījums – possesio dabūjis nosaukumu: sedibus – dzīves vieta, sēdeklis. Ar laiku pagaidu valdījums pārvērtās par īpašumu. Valdījumam bija vajadzīgas divas pazīmes jeb divi elementi: zemes gabals kā lietas jeb ķermeņa (corpus) faktiska atrašanās valdītāja rokās un valdītāja nodoms lietu paturēt, kaut arī viņš pats vēl juridiski nebija lietu īpašnieks .
…
