Valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara. Valdījuma priekšmets var būt kā lietas šaurākā nozīmē, t.i., ķermeniskas, tā arī bezķermeniskas lietas, t.i., tiesības. [CL 875.pants]. Terminam “valdījums” ir divas nozīmes: valdījums kā īpašuma tiesības sastāvdaļa (tiesiskā vara) un valdījums kā valdītāja un lietas faktiskās attiecības, t.i., tiesisks fakts, ko reglamentē Civillikuma lietu tiesību nodaļa (faktiskā vara) [2;33]. Valdījums kā vara atšķiras no valdījuma kā tiesības valdījums pēc savas būtības ir faktiskas varas institūts un pastāv paralēli īpašumam kā tiesiskas varas institūtam. No valdījuma izriet divas būtiskas tiesības: tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību vai atņemta valdījuma atjaunošanu un tiesība pie noteiktiem apstākļiem iegūt valdījumā esošo lietu īpašumā.
Valdījums nav tiesība, bet tiesisks fakts, kamēr valdīšana var būt arī tiesība. Piemēram, kā īpašniekam, tā arī rokas ķīlas kreditoram un mantiniekiem ir tiesība valdīt (1340.p un 715.p) [5;24]. Viena un tā pati lieta nevar vienā un tajā pašā laikā atrasties vairāku personu valdījumā tā, ka katra no viņām valda katru lietu. Vairākas personas var valdīt kopīgi vienu un to pašu lietu tā, ka katra no viņām, šo lietu faktiski nesadalot, valda tās domājamo daļu. Viena persona var valdīt lietu, bet otra, tajā pašā laikā tiesību uz to [CL 878.p].
Pēc likuma valdījums ir:
Tiesībām atbilstoša vara – valdītāja pirmais tiesiskais elements ir valdītāja griba rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam. Ar to valdījums atšķiras no turētāja, jo turētājam trūkst šīs gribas: viņš atzīst lietas īpašnieku. Turētājam ir tikai fiziskā vara pār lietu, bet nav gribas to paturēt.…
