Ievads
Galvenais valodniecības pētīšanas objekts ir valoda, plašākā nozīmē valoda ir zīmju sistēma, šaurākā nozīmē tā ir kādas tautas valoda, ko lieto noteiktā sabiedrībā, noteiktā laikā un teritorijā. Valoda ir polifunkcionālā sistēma, kuras galvenais uzdevums ir informācijas nodošana un saņemšana. Tai piemīt runas un rakstu forma, kas veido veselumu, runa ir konkrēta, dinamiska, subjektīva, individuāla un neatkārtojama, turpretī rakstu forma ir abstrakta, objektīva, sociāla un zināmā mērā pasīva un statiska. (skat. Большой энцеклопедический словарь 1998, стр. 414). Ne visi valodnieki šķir valodas runas un rakstu formu, tomēr lielākā zinātnieku daļa tās dala. 19. gs., valodniecībai attīstoties par īstu zinātni, ir pastāvējuši vairāki virzieni, respektīvi, naturālisms, psiholoģisms, aizsākās arī socioloģisms. Šī situācija bija labvēlīga, lai Ferdināns de Sosīrs pievērstos jautājumam par valodas un runas šķīrumu, pēc viņa šo problēmu ir pētījuši Prāgas lingvisti, Krievijas, ASV un citu valstu, tai skaitā arī Latvijas, valodnieki.
Šai jautājumā ir divas lielākas problēmas. Pirmkārt, te ir neskaidra terminoloģija, Sosīrs aprakstīja „valodu” un „runu”, kaut arī valoda nav tikai rakstu forma un to nevar pretstatīt runai. Valodas rakstu formu jeb rakstu valodu angliski nosauc par „written language”, arī „writing”, vāciski „Schriftsprache”, krieviski „письменный язык”. Turpretī runas formas jeb runas termini ir vienādi: angļu „speech”, vācu „Rede”, krievu „речь”. Otrā problēma ir robežas noteikšana starp runas un rakstu formu, īpaši svarīgi tas ir mūsdienu elektroniskajos medijos.
1. Valodas rakstu un runas forma
Valoda ir cilvēka smadzenēs esošā abstraktā zīmju sistēma. Valodai ir runas un rakstu forma, runa ir valodas mutiskā izpausme, kas ir uztverama ar māņu orgāniem, „ar runu saprot gan pašu runāšanu, t.i., runātā teksta radīšanas procesu, gan šī procesa rezultātu”. 1 Valodas rakstu forma ir „rakstos lietota valoda, kas atšķiras no runātās galvenokārt ar specifisku vārdu, vārdu formu un izteikumu struktūras izveidi un lietojumu”. 2 Ir svarīgi šķirt šos jēdzienus, jo Vilhelms Humbolts (1767–1835) ir rakstījis, ka „valoda kā visa izteiktā kopums nav vienādojama ar pašu runu tautas mutē”. 3
Ferdināns de Sosīrs (1857–1913), balstoties uz valodas dabas opozīcijas sociāls/individuāls, šķīris jēdzienus „valoda” (language) un „runa” (parole), jo pēdējā „ir kaut kas tieši tverams, tā meklējama runātāja smadzenēs, tādēļ to var šķirt no runas, un nošķirta tā veido pēc savas dabas konkrētu priekšmetu”.4
…
