Zinātnē ir izveidotas vairākas valodas izcelšanās teorijas. Valodas cilmes jautājuma izpratni visos laikos ietekmējuši un nosacījuši dažādi blakusapstākļi. Svarīga nozīme arvien bijusi vispārējam zinātnes attīstības līmenim un zinātnieku filozofiskajiem uzskatiem.
Senajā Grieķijā 5.- 4. gadsimtā pirms mūsu ēras filozofi dedzīgi strīdējās par to, kāpēc priekšmeti ir nosaukti tā un ne citādi. Šis jautājums skar arī valodas izcelšanos. Nevarēdami vienprātīgi atrisināt vārdu rašanās jautājumu, filozofi sadalījās divās pretējās grupās.
Vieni, analoģisti, domāja, ka nosaukumam esot zināma līdzība ar pašu priekšmetu jeb, citiem vārdiem, ka nosaukumu nosakot nosaucamā priekšmeta daba. Ja tas tā nebūtu, viņi teica, tad mēs varētu katru priekšmetu nosaukt kurā katrā vārdā.
Otri, anomālisti, turpretī uzskatīja, ka starp vārdu un nosaucamo priekšmetu neesot nekādas līdzības, t.i., nosaukums priekšmetam esot dots pēc cilvēku norunas vienošanās. Ja nosaukumu būtu noteikusi priekšmeta daba, teica šā uzskata piekritēji, tad visās valodās vienu un to pašu priekšmetu sauktu vienādi un nevis dažādi, kā tas ir tagad, piemēram, latviski galds, vāciski Tisch, franciski table utt.
Interese par valodas cilmi sevišķi paplašinājās Renesanses periodā. Tad arī jautājums par konkrētas valodas cilmi tika nošķirts no vispārīgā jautājuma par valodas kā saziņas līdzekļa cilmi.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā daļa valodnieku vairījās no jautājuma par valodas izcelšanos. Parīzes valodnieku biedrības statūtos (1866. g.) pat bija noteikts: «Biedrība nepieņem apcerējumus par valodas izcelšanos un par starptautiskas valodas radīšanu.» Šāda jautājuma nostādne ir metodoloģiski aplama: valodniecībai nav tiesības atteikties no jautājuma par valodas izcelšanos.…
