Latviešu literārajā valodā pieaug interese par valodas kultūru, it īpaši pēdējā laikā. Latviešu valodniecībā dažādos avotos ir iztirzāti atsevišķi teorētiski jautājumi un analizēti valodas prakses materiāli. Valodas kultūras jēdziens ir attiecināms uz literāro valodu. Valodas kultūras izpratne ir divējāda. Pirmkārt, parasti ar valodas kultūru tiek saprasta kopta valoda, resp., literārās valodas normu zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan rakstveidā; tās ir izrunas, vārda lietojuma, gramatikas un citas likumības. Otrkārt, valodas kultūra ir arī zinātnes nozare, kur tiek pētītas attiecīgās zināšanas un prasmes.
Valodas kultūra ir gan teorētiska, gan praktiska nozare, abi aspekti jāatver kompleksi, ciešā saistījumā. Teoriju veido valodnieki; prakses jautājumu risināšanā (piemēram, terminu izstrādē) piedalās arī citi speciālisti.
Valodas kultūra kā teorētiska nozare veidojusies 20. gadsimta sākumā un attīstās uz funkcionālās valodniecības bāzes. Pati funkcionālā valodniecība vēl nav pietiekami attīstīta daudzās valodās, arī latviešu valodā. Tā balstās galvenokārt uz atsevišķu faktu vērtējumiem, atsevišķiem pētījumiem bez ciešāka sistēmiska kopsakara. Daudzos gadījumos tas rada grūtības.
Kā katrā zinātnes nozarē, arī valodas kultūrā ir specifiski jēdzieni un pieeja; tie jānoskaidro vispirms, lai lasītājs gūtu pamat izpratni pašos galvenajos jautājumos: spētu orientēties pašā nozarē, apjaustu tās vietu valodniecībā un zinātņu sistēmā vispār, kā arī galvenos pētīšanas aspektus un izmantošanas sfēru.…
