Valsts budžeta deficīta problēmas

Finanšu zinātnes saturs un struktūra veidojās gadsimtiem ilgi. Jau 4. g. t. p. Kr., līdz ar tirdzniecības attīstības radīto iespēju – vienā vietā apmesties lielākam ļaužu pulkam - sāka veidoties pilsētas. Tam bija nepieciešama pārvaldes struktūra, kuru apzīmēja ar vārdu „valsts”. Uzbrukt un atņemt naudu tirgotājiem vairs nebija izdevīgi. Saprātīgāk bija veidot sistēmu, kad iedzīvotāji daļu no saviem ienākumiem, maksā valstij. Tirgotāji vienojās par vienu noteiktu preci, pret kuru mainīt visas pārējās. Šī prece kļuva visu pārējo preču simbolu, ko šodien mēs saucam par naudu. Lai gūtu ieņēmumus, tika pārdoti un nomāti vergi.
XV gadsimtā valdīja ekonomiskā teorija – merkantilisms, ar teoriju, ka nācijas uzplaukums ir tās bagātībā un valstij jāpiešķir neierobežotu varu ekonomiskajā jomā, stimulējot saimniecības attīstību. Valdnieka ieņēmumi sastāvēja no kara laupījumiem, dāvanām un ieņēmumiem no tirdzniecības, nodevām par izvestajām un ievestajām precēm un nodokļi tika izmantoti ārkārtējos gadījumos.
Bet XVIII valdošie fiziokrāti bija pārliecināti, ka valsts labklājības pamats ir dabas dāvanas un cilvēku labestība. Viņi iestājās par taisnīgiem nodokļiem. Viņi norādīja uz tautsaimniecības un finanšu savstarpējo saistību, protestējot pret kontroles trūkumu nodokļu jomā, pret daudzajiem nodokļiem, kas traucēja ekonomiskajai attīstībai.
Adamss Smits (1723-1790), attīstot Aristoteļa domu, uzskatīja, ka sabiedrībai kopumā nāk par labu, ja katrs rīkojas savās interesēs, ka pateicoties tirgus konkurencei, katra indivīda pūliņi nāk par labu arī pārējiem. Viņš noliedza merkantīlistu vēlmi uzlikt nodokļus muitai, bet aizstāvēja brīvo tirdzniecību. Smits izvirzīja domu par valsts un vietējās saimniecības finanšu nošķiršanu.…