„Budžets” kā nosaukums radās 18. gadsimtā Francijā . To ieviesa karaļa Luija XVI laikā. Nosaukums cēlies no ādas somas, kurā valsts mantzinis nesa karalim uz izskatīšanu valsts ieņēmumu un izdevumu aprēķinus.
Budžets ir vēsturiska kategorija, jo tas ir saglabājis savu nozīmi, mainoties sabiedriskajām formācijām. Valstij, lai tā varētu nodrošināt savu funkciju veikšanu, ir nepieciešami noteikti naudas līdzekļi. Tie tiek nodrošināti ar budžeta starpniecību, pārdalot valsts nacionālo ienākumu, koncentrējot naudas līdzekļus centralizētajā fondā un sadalot tos valsts vajadzībām. Tāpēc budžets ir galvenais valsts finanšu sistēmas posms.
Budžets ir valsts naudas ieņēmumu un izdevumu saraksts, kas sastādīts noteiktam laiks posmam, parasti gadam. Ar budžetu saprot arī uzņēmuma, iestādes, organizācijas vai atsevišķas privātpersonas ieņēmumu un izdevumu plānu naudas izteiksmē. Budžets ir sabalansēts, ja ieņēmumi ir vienādi ar izdevumiem. Ja plānotie izdevumi ir lielāki nekā ieņēmumi, tad budžetam ir deficīts. Ja ieņēmumi pārsniedz izdevumus, tad budžetam ir pārpalikums. Valsts budžeta deficīts tiek segts ar valsts īstermiņa aizņēmuma obligācijām, bankas kredītiem, ārvalstu kredītiem, vērtspapīriem, SVF aizdevumiem; tie veido valsts parādu. Budžeta gads ir ar likumu apstiprināts budžeta darbības periods, kas vairākumā valstu sakrīt ar kalendāra gadu.
Budžeta rezerve ir valsts budžeta naudas līdzekļi, ko plāno un izlieto tautsaimniecības un budžeta plānos neparedzētu, neatliekamu pasākumu finansēšanai, īslaicīgu finansēšanas disproporciju novēršanai. Dotācijas ir valsts budžetā paredzēti naudas līdzekļi, ko neatgriezeniski piešķir organizācijām, pašvaldībām konkrētu uzdevumu veikšanai.
Lai valsts varētu veikt savas funkcijas, tās rīcībā ir jābūt noteiktam naudas līdzekļu kopumam. Šo naudas līdzekļu veidošana, sadale un izmantošana tiek veikta ar Valsts budžeta starpību. Budžetu var uzskatīt arī par valdības darbības kontroles mehānismu. Cilvēks valsts budžetu uztver kā nopublicētu materiālu, tātad var teikt, ka budžets ir arī informācijas avots sabiedrībai par to, kur valdība tuvākajā laikā plāno ņemt un tērēt naudu. Laika gaitā budžetam dažādi ekonomisti ir devuši tam atšķirīgus formulējumus.
Budžeta sistēmas izveidošanas principi ir: vienotība, pilnība, realitāte, atklātums un patstāvība. Valsts budžets, valdības mērķfondi un speciālie fondi. Valsts budžets ir valsts politikas realizācijas līdzeklis ar finansiālām metodēm. Budžeta mērķis ir nepieciešamo līdzekļu noteikšana un pamatošana pienākumu izpildei sakarā ar likumdošanas aktiem, un šī procesa nodrošināšana ar nepieciešamiem ienākumiem. Latvijā vērojama tiekšanās pie iespējami lielākas finansu resursu koncentrācijas to efektīvākai izmantošanai ar tirgus reformu veikšanas padziļināšanas nolūku.
Valstīs ar tirgus tipa saimniecību valdības fondi ir valsts finansu un kredītu sistēmas svarīgs posms. Pie tiem parasti pieder sociālās apdrošināšanas autonomie fondi. Pie tiem var attiecināt arī valsts mērķfondus un pusvalsts finansu un kredīta iestāžu (ar valsts kapitāla daļu) fondus, kuri parasti tiek izmantoti valsts ekonomikas regulēšanas, sociālo problēmu mīkstināšanas nolūkos. Visvairāk izplatītie ir valsts sociālās apdrošināšanas fondi. To izveidošana notiek uz uzņēmēju un darbinieku iemaksu rēķina. Šobrīd attiecībā pret darba algu darbinieku sociālais nodoklis ir 9 %, bet no darba devēja puses – 24,09 %1. Uz sociālās apdrošināšanas fondu rēķina tiek izmaksāti, galvenokārt: vecuma pensijas; invaliditātes pensijas; slimības pabalsti; pabalsti bezdarbniekiem u.c.
Neviena valsts iekārta nav iedomāja bez valsts budžeta sakārtošanas un sadalīšanas pa attiecīgām, valstij nozīmīgām sfērām. Katra valsts izvirza savas prioritārās sfēras, lielākā vai mazākā mērā balstoties uz savas valsts politiku attiecīgajā laika periodā, respektīvi, sadalot budžeta līdzekļus uz nākošo gadu.…
