Valsts funkciju nodrošināšanai nepieciešamo līdzekļu avots ir iedzīvotāju un uzņēmēju nodokļu un ne nodokļu maksājumi. Šos līdzekļus saņem gan valsts, gan pašvaldību budžeti, un tie nepieciešami iedzīvotāju izglītības, veselības aprūpes un valsts aizsardzības nodrošināšanai, valsts dzīvojamo māju uzturēšanai, valsts iestāžu komunālajiem un darba algas maksājumiem, kā arī pabalstu izsniegšanai iedzīvotājiem [2.1].
Valsts izdevumi bieži vien pārsniedz ieņēmumus, radot budžeta deficītu. Tā segšanai valdības izlaiž dažādus iekšējā un ārējā aizņēmuma vērtspapīrus, izmanto banku un starptautisko organizāciju aizdevumus. Relatīvi liels un augošs parāds var būt nopietns slogs valsts budžetam, kā arī negatīvi ietekmēt valsts sektora un visas tautsaimniecības attīstību. Ja izdevumi valsts parāda apkalpošanai aug straujāk nekā nodokļu ieņēmumi, tad mazāk līdzekļu var atvēlēt valsts tiešo funkciju finansēšanai. Šo izdevumu samazināšana ne vienmēr ir iespējama un mērķtiecīga, tādēļ jāpalielina nodokļi un/vai jāsamazina izdevumi. Straujš aizņēmumu pieaugums iekšējā tirgū parasti sadārdzina kredītus, no kā cieš visa tautsaimniecība. Tas ir pietiekami, lai budžeta deficīta apjomu un tā izmaiņas uzskatītu par vienu no svarīgākajiem valsts attīstības rādītājiem [2.1].
Pēc Dž. M. Keinsa domām, valsts budžeta deficīta likvidēšana vai cīņa ar inflāciju ne vienmēr jāuzskata par prioritāro mērķi. Ja ir ekonomiskā lejupslīde vai krīze, ražošanas apjoma pieaugums jāveicina ar jebkurām metodēm. Budžeta deficītu nevar pārvarēt, nesamazinot valsts izdevumus un neriskējot vēl vairāk samazināt ražošanu. Jāņem vērā, ka valdības izdevumi sava aparāta vajadzībām neveicina tautsaimniecību.
Ekonomiskās krīzes apstākļos valdības izdevumu un kopējā pieprasījuma stimulēšanas politika ir nepieciešama jebkurā gadījumā, neraugoties uz budžeta deficīta pieaugumu. Jāņem vērā, ka valsts izdevumu pieaugums neizraisa automātisku deficīta palielināšanos tādā pašā apmērā, jo, nemainoties nodokļu likmēm, ražošanas apjoma palielināšanās kompensē daļu valsts izdevumu.
Realizējos fiskālo politiku, valsts izmanto arī nodokļu sistēmu. Mainot nodokļu likmes, var panākt tādu pat efektu kā manipulējot ar valsts izdevumiem. Nodokļu pazemināšana palielina patēriņu un investīcijas, tātad pieprasījumu kopumā, bet paaugstināšana – to samazina [2.1].…
