Bezdarbs
Tirgus ekonomikas svarīgākā problēma un makroekonomikas nestabilitātes rādītājs ir bezdarbs.
Bezdarbs ir tāds stāvoklis valstī, kad kvalificēts un darbaspējīgs iedzīvotājs var un vēlas strādāt saskaņā ar piedāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba.
Bezdarbu uzskata par ekonomisku un sociālu problēmu jebkurā sabiedrībā, un tam ir vairāki iemesli:
1. Bezdarba esamību uzrāda resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Ja bezdarbnieki būtu nodarbināti, tad saražotās produkcijas apjoms būtu lielāks. Valdības izdevumi bezdarbnieku pabalstiem būtu mazāki, un nodokļu likmes arī būtu zemākas.
2. Nenodarbinātie cilvēki cieš gan ekonomiskas, gan sociālas rakstura grūtības. Darbs tā ir caurlaide uz brīvību un materiāli nodrošinātu dzīvi - šajos vārdos izteikta problēmas būtība. Tas nozīmē neizbēgamu dzīves līmeņa krišanos, pat nabadzību. Savukārt bezdarbs un nabadzība ir saistīti ar veselības pasliktināšanos.
3. Bīstamākais tomēr ir tas, ka cilvēka izstumšana no darba vides rada cilvēkam psiholoģisku vai morālu traumu, kuras pārvarēšanai ne tikai bezdarbniekam, bet arī viņa ģimenei vajadzīgs ilgs laiks un garīgs spēks.
Pēdējā laikā ir vērojama tendence, palielināties to bezdarbnieku īpatsvaram, kas bez darba ir ilgstoši. Šādos apstākļos cilvēks sāk zaudēt cerību uz materiālo un sociālo augšupeju. Depresija noved pie bezdarbības, bet bezdarbība pie pašapziņas zaudēšanas, personības degradācijas, kriminālnoziegumiem, pašnāvības. No bezdarba radītajām sekām cieš gan pats cilvēks, gan visa sabiedrība kopumā.
Bezdarba līmenis ir augstāks salīdzinot ar valsts vidējiem rādītājiem tajos rajonos, kuros tiek slēgti lieli uzņēmumi vai sašaurinātas kādas nozares darbības. Bezdarba lokāla koncentrācija, ko izsauc novadam nozīmīga uzņēmuma slēgšana, iespaido visu vietējo ekonomiku. Arī citi vietējie uzņēmu sašaurina ražošanu vai bankrotē, jo tie zaudē daudzus klientus.[1.]
Galvenā bezdarba “cena” ir nesaražotā produkcija, kuru varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja viņam būtu iespēja strādāt. Kad ekonomika nav spējīga radīt pietiekamu darba vietu skatu visiem, kas grib strādāt, potenciālie produkti un pakalpojumi tiek neatgriezeniski zaudēti. Bezdarbs traucē sabiedrībai pastāvīgi virzīties uz augšu pa savu potenciālo iespēju līkni. Ekonomisti nosaka šo faktisko ražošanas novirzīšanos no potenciālās ražošanas izaugsmes kā izlaides pārrāvumu. Izlaides pārrāvums ir apjoms, par kādu reālais iekšzemes kopprodukts (RIKP) atpaliek no potenciālā iekšzemes kopprodukta (PIKP).
Makroekonomikas pētnieks A.Oukens matemātiski izteica sakarību starp bezdarba līmeņa un iekšzemes kopprodukta dinamiku, kas ekonomikas teorijā pazīstams kā Oukena likums. Oukens atklāja un formulēja vairākas likumsakarības, būtiskākā ir šāda: ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko bezdarba līmeni par1%, tad nominālais IKP apjoms nepieaug par 2,7%.
Pamatojoties uz oficiālo bezdarba statistiku, var izdalīt vairākus secinājumus, kuri attiecas uz visām valstīm:
• Bezdarba līmenis augsti kvalificēto darbinieku vidū ir zemāks nekā mazkvalificēto strādnieku grupās. Tas ir tāpēc, ka augsti kvalificēti strādnieki ir nodarbināti rūpniecībā un mazāk pakļauti cikliskajām svārstībām nekā pakalpojumu sfērā strādājošie;
• Bezdarba līmenis ir daudz augstāks jauniešu vidū nekā vecāku cilvēku grupā. Tam ir vairāki iemesli: jauniem cilvēkiem parasti ir zemāka kvalifikācija, viņi biežāk aiziet no darba vai arī tiek atbrīvoti pēc darba devēja lēmuma. Bez tam jauniem cilvēkiem ir lielākas grūtības iestāties darba tirgū, jo viņam nav parasti prasītā darba pieredze. Kā students var gūt darba pieredzi, ja viņam netiek dota iespēja strādāt?
• Bezdarba līmenis sieviešu vidū ir salīdzinoši augstāks nekā vīriešu vidū. Lai gan pēc pēdējiem statistikas datiem sievietēm ir augstāka izglītība salīdzinājumā ar vīriešiem. Atliek vien secināt, ka fiziskā darba darītāji ir vairāk noderīgi darba tirgū.
…
