1.1. Kad sāka aplikt ar nodokļiem
Nodokļi bija ieviesti visās attīstītajās sabiedrībās tapēc, lai būtu ko maksāt tiem cilvēkiem, kuri apkalpo valdnieku vai valdību. Romas impērijā bija speciāli nodokļu piedzinēji, kuri vāca tik, cik vien varēja, un maksāja valstij. Anglijā centrālās valdības pirmais mēģinājums ieviest nodokļus attiecināms uz 10. gadsimtu, kad tika noteikts zemes nodoklis. Plantagenetu dinastijas valdīšanas laikā Anglijā monarhijas nodoklis daļēji bija atkarīgs no ienākumiem, ko deva karaļa zemes, un daļēji no naudas, kura tika saņemta no tām zemēm, kas bija atdotas lietošanā karaļa dienestā esošajiem cilvēkiem. Vēlāk, kad ar šiem ienākumiem vairs nepietika, karalis pavēlēja ieviest citus nodokļus, muitas nodevu par karalistē ievedamajām un no karalistes izvedamajām precēm.
Taču parlamenta loma arvien vairāk palielinājās, un tika pieņemts lēmums, ka monarhs nedrīkst paaugstināt nodokļus, nesaņēmis parlamenta piekrišanu. Tas lielā mērā iespaidoja politisko institūtu attīstību Lielbritānijā. Karlis I nesekmīgi mēģināja ieviest jūrniecības nodokli, nesaskaņojot šo jautājumu ar apakšnamu, un dabūja samaksāt par savu neapdomību. Kad 1688. gadā tronī kāpa Vilhelms III un Marija, reizi par visām reizēm tika nolemts, ka nekāda nodokļu paaugstināšana vai jaunu nodokļu ieviešana nevar notikt bez saskaņošanas ar parlamentu.
Paši svarīgākie notikumi vēsturē risinājušies sakarā ar tautas protestu pret smago nodokļu nastu, ko tautas plecos uzkrāva tās valdnieki. “Lielā brīvības harta”, Francijas un Amerikas revolūcijas daļēji bija saistītas ar vēlmi ieviest taisnīgu nodokļu sistēmu.
Ienākumu nodoklis Anglijā pirmo reizi tika ieviests 1798. gadā. Amerikas Savienotajās Valstīs federālā valdība vairākumu iedzīvotāju līdz I pasaules karam atbrīvoja no pircēja, spirta, tabakas un zemes pārdošanas nodokļa. Tolaik un arī vēlāk valdība ieviesa mantas nodokli, paaugstināja uzņēmumu un privātpersonu ienākuma nodokli un ieviesa daudz citu nodokļu.…
