Pievēršoties jautājumam par Valsts prezidenta pilnavāram, atzīmējams, ka visā Latvijas tiesību vēsturē, no Satversmes pieņemšanas brīža, nav izdarīti kādi nozīmīgi grozījumi, kuri liecinātu par Valsts prezidenta tiesiskā stāvokļa paplašināšanu. Viens no izņēmumiem no Valsts prezidenta amata pildīšanas pagarinājums uz vienu gadu ( LR Satversmes 35.p.) Saskaņā ar šiem Satversmes grozījumiem Valsts prezidentu ievēlē uz četriem gadiem, nevis uz trim, kā bija ieprekšējā redakcijā.
1997.gadā bija arī papildināts Satversmes 37.pants, kurš konkretizēja Valsts prezidenta amatam izvirzījošas prasības. Iepriekšējā redākcijā bija teikts, ka par Valsts prezidentu nevar ievēlēt personu, kura nav pilnus četrdesmit gadus veca. Izlasījis šo pantu, nonācu pie secinājumu, ka, no vienas puses, šī panta norma nav pilnīga. Šajā sakarā labi izteicies Egils Levīts5. Kā izriet no viņa raksta, no pirmā skatiena varētu šķist, ka par valsts prezidentu var ievēlēt Amerikas pilsoni, kurš bija notiesāts par nozieguma izdarīšanu. Tomēr juristi apgalvo, ka šā panta norma jātulko kopā ar 9. pantu, kurš paredz, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni (...), un līdz ar to par Valsts prezidentu var kļūt tikai pilntie
atzīmēt, ka Valsts prezidentam ir likuma ierosinašanas tiesība. Pēc autora domām, šī ir ļoti svarīgi pilnvara, lai gan tā iepriekšējos gados netika veiksmīgi izmantota3 . Piemēram, 1994. gadā valsts prezidents Saeimā bija iesniedzis 5 likumproektus, 1995. gadā – 3 lik., 1996. gadā – lik., 1997. gadā tikai vienu. Tāpat Valsts prezidentam ir tiesība prasīt likuma otreizēju caurlūkošanu. Tomēr Saeima var likumu negrozīt, un šai gadījumā prezidents nevar celt ierunas otreiz ( LR Satversmes 71. p.) LR Satversmes 72. pants Valsts prezidentam piešķir tiesību apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Šī iniciatīva istenojama, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Neiedziļinoties šā panta talākajā redakcijā, ir redzams, ka bez Saeimas pieprasījumu Valsts prezidents nevar apturēt likuma publicēšanu.…
