Ja sekojam vēsturei, tad redzam, ka uzskati par valsti, tās būtību un uzdevumiem visos laikos nav vienādi. Piemēram, Aristotelis valsti skaidro kā “daudzu dzimtu un ciemu apvienību labākas, pilnīgākas dzīves sasniegšanai”. Turpretī Cicerons raksturo valsti kā “ar zināmām tiesībām un vispārējiem labumiem apvienotu cilvēku kopību”. Viduslaikos valsts bija baznīcas ierocis, un tādēļ valsts mērķis bija īstās ticības izplatīšana.
Valsts kā sabiedrības organizācijas uzdevums ir un paliek gādība un rūpes par sabiedrību, t.i. par tautu, kura apvienota valstī. Valsts ir organizācija, kura pastāv tautas dēļ. Amerikas Savienoto Valstu bijušais prezidents Vilsons arī sacījis, ka “valsts ir noteiktā teorijā tiesiski organizēta tauta.” Latvijas Valsts Prezidents K.Ulmanis valsts uzdevumus raksturojis, ka “........valsts un patstāvība nav un nedrīkst būt pašmērķis, bet valsts patstāvība, neatkarība ir tikai līdzeklis tautai; kas šo valsti nodibinājusi, kas šo valsti izcīnījusi, kas ar lieliem upuriem izkarojusi savu patstāvību; šai tautai viņas valsts ir tikai līdzeklis augt un attīstīties.......”
Apskatot augstāk teikto var secināt, ka valsts ir politiski, saimnieciski un kulturāli nepieciešama organizācija, lai tauta varētu apmierināt savas vajadzības un veikt savus kopīgos lielos uzdevumus.
Tāpat laikam ejot ir izveidojušās daudzas valsts rašanās teorijas, kuras ir izplatījuši un aizstāvējuši filozofi, zinātnieki. Sabiedrībā mīt dažādas personības un līdz ar to ir arī katram dažāds viedoklis, kas liekas tuvāk un pieņemamāks.
Šī darba mērķis ir sniegt vispārējo informāciju par valsts rašanās teorijām, t.i., sniegt informāciju par to “tēviem” un atbalstītājiem, ieskicēt teoriju būtību un īpatnības.
Tā ir senākā valsts rašanās teorija, kuru cilvēce jebkad ir zinājusi, pat Gerodots un Plutarhs ir rakstījuši savos darbos par to, ka Senajā Ēģiptē tieši Galvenais Dievs ir radījis visumu, pasauli, cilvēkus un valsti1.
Šīs teorijas piekritēji uzskata, ka valsts pastāv mūžīgi, jo tā ir Dieva griba, un tāpēc katram ir pienākums pret šo gribu, t.i., pienākums pakļauties tai pilnībā2. Piemēram, Hamurapi likumos ir rakstīts, ka valsti ir radījis Dievs, un Dievs ir iecēlis ķeizaru. Senajā Ķīnā, savukārt, imperators bija Debesu dēls. …
