Valsts un sabiedrības funkciju nošķiršana

Valsts teoriju vēsturē valsts un sabiedrības nošķiršanai ir svarīga nozīme. Vieni uzsver pretnostatījumu; ar to tad saista, piem., liberālo prasību plašā mērā atbrīvot sabiedriskos spēkus no valsts aizbildnības. Citi uzsver saderību; šeit pieder marksistiskais uzskats, ka valsts attēlojot tikai sabiedrisko attiecību virsbūvi; šeit pieder arī plurālistiskās valsts vienpusīgais socioloģiskais skatījums, pēc kura sabiedriskie spēki no valsts sagrābj īpašumu [2.,194.lpp.].
Vēsturiski valsts un sabiedrības nošķiršana radās absolūtisma laikā. Valsts varas centralizācija monarha un viņa birokrātijas (rokās) bija tuva priekšstatam, ka valsts – monarha un viņa ierēdņu personā – nostājoties pretī sabiedrībai. Nozīmi ieguva arī fiziokrātu un tiem sekojošā liberālisma jēdzieni. Valsts vadītai, merkantilai saimniecībai viņi pretnostatīja liberālas privātas saimniecības modeli, kas esot atbrīvots no valstiskās aizbildnības. Indivīdi ar savām privātajām un it īpaši ar savām ekonomiskajām attiecībām tiktu saistīti sabiedrībā. Tā parādītos kā dabiska cilvēku kopdzīves iekārta pretstatā valstij, kā apzināti radītai, saprātīgai un unificētai kārtībai [2.,194.lpp.].
Hēgelis padarīja populāru valsts un sabiedrības pretnostatījumu. Taču tieši viņš neapstājās pie antitēzes, bet gan noteica to savstarpējās attiecības. Sabiedrībā viņš saskatīja individuālo vajadzību un īpašo interešu sistēmu. Indivīdi tajā saistīti tieši ar šīm vajadzībām un ar tiesisko kārtību, kas kalpo kā instruments, lai ārēji sakārtotu atsevišķās un kopējās intereses un lai rūpētos par personas un īpašuma drošību. Ar vajadzību sistēmu esot aptverta tikai sabiedrības būtība, bet ne valsts būtība, tā domāja Hēgelis. Īstā valsts esot kaut kas transpersonāls, objektīvs gars, morālās idejas īstenība; tās mērķis esot vispārējās intereses kā tādas.…