Dažādas ”zīmes” pie debesīm nereti mēdz izraisīt cilvēkos bailes, šausmas, ļaunas priekšnojautas. Taču viena no tām – varavīksne - ar savu spožo daiļumu un šķietamo, kaut arī nekad nesasniedzamo tuvumu gandrīz vienmēr radījusi pacilājumu un iedvesusi cerības. Irīdas smaids senajiem grieķiem, dieva solījums par ūdensplūdu izbeigšanos senajiem jūdiem, dabas skaistuma iemiesojums un iedvesmas avots dzejniekiem – varavīksne allaž iedarbojusies uz cilvēku emocijām kā dabas daiļuma neatņemama sastāvdaļa. Lukrēcijs rakstīja: ” Tur, ja Saules stari iespīd negaisa miglā, tieši iepretim lietum, kas no mākoņa pilienus raisa, varavīksnes krāsas spožas uzmirdz negaisa mākonī melnā.”
Cilvēks mūžīgi un nerimtīgi tiecas izzināt dabas parādības, jau izsenis mēģinājis izprast un izskaidrot arī šo skaisto parādību, vērojot to ar vēsu pētnieka skatu. Viens no pirmajiem, kas meklēja šīs neparastās dabas parādības racionālu izskaidrojumu, bija Aristotelis pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Viņš vērsa uzmanību uz to apstākli, ka varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, un izteica domu, ka tā rodas kā īpatnējs Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī, kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai. Katra cilvēka acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs. Katram cilvēkam līdz ar to parādās „sava” varavīksne. Drūmajos, misticisma un dogmatisma pilnajos viduslaikos drosmīgais zinātniskās ēras priekštecis Rodžers Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420 leņķī,
bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500 leņķī. Mūsdienās mēra nevis leņķi, kādā varavīksni redz novērotājs, bet gan šī leņķa papildleņķi, tādējādi iegūstot attiecīgi 1380 un 1300 lielus leņķus.
…
