Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 3 | |
Teorētiskais apraksts | 4 | |
Novērojuma gaita | 6 | |
Secinājumi | 7 | |
Literatūras saraksts | 8 |
Mans novērojums būs saistīts ar varavīksni. Mēs katrs esam redzējuši varavīksni, taču ikdienā mēs neiedomājamies vai mēs redzam to pašu, ko zinātnieki ir aprakstījuši grāmatās. Tāpēc mans mērķis ir novērot varavīksni un salīdzināt savus novērojumus ar zinātnieku novērojumiem un secinājumiem. Mans galvenais uzdevums ir paskatīties uz debesīm, kad līst lietus, un spīd saule. Un man jāskatās uz debesīm tā, lai saule atrastos man aiz muguras. Kad es varavīksni esmu ieraudzījusi, man tā sīki jānovēro un jāpieraksta viss, ko esmu redzējusi. Pēc tam savi novērojumi jāsalīdzina ar to, kas ir aprakstīts zinātnieku darbos un jācenšas atrast līdzīgais. Šie salīdzinājumi man jāatspoguļo secinājumos.
Varavīksnes loks pāri debesjumam ir viens no krāšņākajiem dabas skatiem. Varavīksne ir optiska parādība atmosfērā, kuru izraisa saules staru laušana un atstarošana krītošos lietus pilienos. Tā parādās iepretim saulei uz mākoņu fona, kad līst. [1; 287]
Priekšmetu, kas var sadalīt gaismas staru sastāvdaļās, sauc par “prizmu”. Ar tās palīdzību var izveidot nepārtrauktu krāsu joslu, ko sauc par “spektru”. Varavīksne arī ir liels, izteikts baltās gaismas spektra attēlojums jeb krāsainu līniju josla debess jumā, kas veidojas gaismas stara sadalīšanās rezultātā, kad tas šķērso lietus lāsītes. Šai gadījumā lietus lāses pilda prizmas lomu. [2; 60]
Katra cilvēka acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs. Katram cilvēkam līdz ar to parādās ”sava” varavīksne. [3; 33]
Varavīksnes parādīšanos centušies izskaidrot daudzi filozofi un zinātnieki. Pirmo varavīksnes veidošanās teoriju izstrādāja franču zinātnieks R. Dekarts 1637. gadā. Pamatojoties uz staru laušanas un atstarošanas likumiem, viņš atklāja, ka varavīksnes novērošanas virziens un Saules stara virziens veido apmēram 42°. Dekarts pamatoja arī sekundārās varavīksnes rašanos. Dispersija tad vēl nebija pazīstama, tādēļ Dekarta varavīksne bija bezkrāsaina, t. i., balta. [4; 331, 332]
Pareizu varavīksnes krāsu skaidrojumu izklāstīja Ņūtons savās optikas lekcijās. Tā Ņūtons 30 gadus pēc Dekarta izskaidroja varavīksnes krāsas, parādot, ka, baltajai gaismai lūstot ūdens pilienos, tā sadalās krāsainā. [4; 332] Krāšņā loka ārējā mala ir sarkana, turpretī iekšējā – violeta. Pārējās krāsas izvietojušās atbilstoši tās loka garumam. Tradicionāli pieņemts, ka varavīksnes lokā ir septiņas krāsas – sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, indigo un violeta. [5] Bet patiesībā tajā ir bezgalīgi garš krāsu spektrs – no sarkana līdz violetam, kā arī toņi, kas cilvēka acīm nemaz nav saskatāmi. …
Darba galvenās sastāvdaļas ir: 1. Teorētiskais apraksts par to, kas ir varvīksne un kā tā rodas; 2. Varavīksnes novērojuma apraksts (viena konkrēta reize, kad pie debesīm bijusi vērojama varavīksne)
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Klimata izmaiņas
Реферат для средней школы7
-
Polārblāzma
Реферат для средней школы3
Оцененный! -
Zibens
Реферат для средней школы10
Оцененный! -
Foreļu audzēšana
Реферат для средней школы24
Оцененный! -
Gaisma
Реферат для средней школы16
Оцененный!