Ievads.
Vārda brīvība ir ideju kopums, kura pamatā ir uzskats, ka demokrātiskā sabiedrībā indivīdam ir tiesības brīvi izteikties, paust savus uzskatus un nevienam nav tiesību piemērot cenzūru pret šo brīvību. Tātad vārda brīvība ir vienas no pamattiesībām, ko paredz Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Plašākā nozīmē ar to saprot tiesības brīvi un publiski jebkādā veidā paust viedokli vai ierosināt darbību, šo tiesību izmantošanas procesā tiekot aizsargātam no jebkādiem centieniem šī viedokļa paušanu nepieļaut. Vārda brīvība sevī iekļauj cenzūras aizliegumu [1].
Tomēr arī demokrātiskas valsts likumu normās ir norādes, ka, neskatoties uz tiesībām brīvi izpausties, indivīds nekādā veidā nedrīkst aizskart citu indivīdu, viņa godu, cieņu. Starptautiskajās tiesībās vārda brīvības ierobežojumiem jāatbilst trim punktiem: 1) šiem ierobežojumiem jābūt paredzētiem pēc likuma, 2) ierobežojumu mērķim jābūt likumīgam, 3) ierobežojumiem jābūt nepieciešamiem (t.i., proporcionāliem) šī mērķa sasniegšanai [2]. Tātad likumu normās ir zināmas pretrunas, jo no vienas puses, cilvēkam ir visas tiesības uz vārda un informācijas brīvību, bet no otras puses, arī demokrātiskas valsts likumi tos dažādi ierobežo.
Iespēja brīvi paust savu viedokli ir svarīgs un ļoti plašas sfēras aptverošs demokrātijas pamatpostulāts. Tas ļauj indivīdam ne vien brīvi izpausties gan rakstiski, gan mutvārdos, kā arī dažādās radošās darbībās, bet arī dod iespēju paust savus politiskos uzskatus, piedalīties valsts pārvaldē un notikumos, tādējādi ierobežojot un samazinot dažādu amatpersonu iespējas ļaunprātīgi izmantot tiem pilsoniskās sabiedrības piešķirto varu personisku labumu gūšanā. Ja indivīdam nav dotas tiesības paust savu viedokli, nepiekrist un izteikt savu neapmierinātību, kā arī priekšlikumus, tiek apdraudēta demokrātiska valsts iekārta un citas cilvēka pamatbrīvības, kuras noteiktas katras demokrātiskas valsts likumos un aktos, kā arī starptautiskās konvencijās, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.
Mūsdienu demokrātiskā un liberālā pieeja cilvēkam, kā visu lietu mēram, kura pamatbrīvības tiek aizstāvētas visu demokrātisko valstu konstitūcijās, paver nebijušas un plašas iespējas un līdz ar to var radīt arī negatīvas sekas, piemēram, visatļautību, dumpošanos, ko zināmā mērā regulē un nosaka dažādi likumi par sapulcēm, mītiņiem un gājieniem. Tātad, ja indivīds ir neapmierināts, viņam ir visas tiesības izteikt savu neapmierinātību likumā noteiktā miermīlīgā un nevardarbīgā veidā, kas ir diezgan efektīvs veids, lai panāktu pārmaiņas un izceltu likumu trūkumus savā valstī, kā arī tos labotu, jo, kā zināms, demokrātija ir vairākuma vai sabiedrības vara, kuru tā nodevusi pašu vēlētu priekšstāvju rokās.
…
