Vārda būtība un nozīme

„Sveiks, sīkais!”
„Sveiks, tievais.”
„Re, kur arī Blondīne!”
Tas tev nav nekas jauns? Mēs to uzskatām par pilnīgi normālu – piešķirt ļaudīm iesaukas, kuras zināmā mērā tos arī raksturo.
Interesanti, ka tieši tādā veidā arī parādījās vārdi! Meitenīte, dzimusi bada laikā, varēja tikt nosaukta par Unu ( tulkojumā no ķeltu valodas – „bads”), gaišmatainu meiteni nosauktu par Blanšu (tulkojumā no franču valodas – „baltā”). Puisēnu nosauktu par Deividu, kas nozīmē „mīļotais.”
Ļaudīm bija vārdi vairākus tūkstošu gadu. Tad aptuveni 1066. gadā, kad normāņi iekaroja Angliju, sāka lietot uzvārdus, lai vieglāk varētu atšķirt cilvēkus. Ar vārdu vien ir par maz, lai atšķirtu vienu cilvēku no otra. Piemēram, pilsētā varēja būt divi Deividi, un viens no tiem – slinks. Ļaudis tāpēc varēja sākt saukt viņu par Deividu Sliņķi.…